No Karvas līdz pasaules elitei

Sporta Avīze 30.marts 2017
 

2.lapa no 6 lapām

DABAS BĒRNS

Intars Dambis ir dzimis Gulbenē, taču uzaudzis Alvisķu pagasta Karvā. Karva ir mazs un šobrīd jau gandrīz pamests miests. Maz cilvēku, bet daudz pamestu ēku, kas kādreiz ir bijušas nozīmīgas vietējās dzīves sastāvdaļas. Kamēr pats stāsta varonis atradās sacensībās Sanktmoricā, Intara takas Sporta Avīzei izrādīja cilvēki, kas fenomenālajam stāstam ir stāvējuši līdzās. Intara draugs visa mūža garumā Mairis Rencis mums laipni izrādīja vietas, ar kurām saistās košākās pagātnes atmiņas. Kādreiz Karvā esot bijuši pat divi veikali! Nu pāri palikušas tikai noplukušas mājas un uzraksti uz tām. Kādas mājas sienu rotā daiļrunīgs uzraksts: Točka. Mairis pavīpsnā - tas ļoti precīzi atbildis realitātei. Tiesa, nu jau arī šī ciema vīriem savulaik tik nozīmīgā ēka ir pamesta.

Mairis Rencis ir viens no tiem nedaudzajiem, kas vēl joprojām dzīvo Karvā un nespēj sevi iedomāties citur. Intaru viņš pazīst visu savu mūžu, jo abi dzīvojuši kaimiņos, katrs savā upes pusē. Kopā gājuši kā bērnudārzā, tā skolā. Mairis atminas, ka bērnībā lielākoties visur gājuši četru draugu kompānijā, bet tagad visciešākais kontakts palicis ar Intaru. Viens no kvarteta dzīvo ārzemēs, bet vēl viens jau viņsaulē...

Ģimene Intaru bērnībā raksturo kā diezgan lielu palaidni, kam nebija nekādu sevišķu interešu. Mācībās gājis viduvēji - nesekmīgs nebija, bet pēc spožuma arī nekad neesot tiecies. Par sportu nekādas intereses Intaram nebija, taču arī dīkā viņam sēdēt nekad nav paticis. «Viņam vienmēr ir bijis iekšā. Jau ļoti mazs būdams, gāja tēvam palīgā mežā. Citi atpūtās, bet viņš kāpa kokos. Uz vietas nekad nav gribējis sēdēt,» stāsta māsa Ina Puriņa.

«Intars jau no agras bērnības ir daudz strādājis, visu laiku liekot lietā spēku. Tā viņš laikam ir norūdījis savu izturību. Klāt, protams, jāliek arī dabas dots talants,» spriež Mairis. «Kaut kur piehaltūrējām, vakarā atpūtāmies. Par sportu mēs tajā laikā vispār nedomājām. Intars nekad sporta tērpu neņēma līdzi uz stundām. Sports vispār nekur nefigurēja,» profesionālajam sportam neraksturīgi savdabīgo fonu ieskicē Mairis Rencis. Ne velti viena no pirmajām vietām, ko parāda Mairis, ir pamestais veikals. Lielā cieņā bijis alus, bet ne tikai...Arī pats Intars tagad uzskaita savus jauniešu dienu vitamīnus: «Trīs gadus profenē pīpēju. Vasarās alu patērējām diezgan lielos apjomos.»

Intars Dambis

/

Romāns Kokšarovs, F64

Intaram toreiz ļoti raksturīgi bijis apmeklēt obligātās sporta nodarbības mācību iestādēs bez sporta tērpa. Ja bija jānopelna kāds vērtējums, tad ar visām džinsu biksēm kājās stājās uz skrejceļa un...ar saviem rezultātiem mulsināja apkārtējos. «Kad bija jāskrien 100 metru sprints, abas kājas sarāva krampji. Nezināju, ka pirms tam ir jāiesildās. Tā arī džinsās skrēju - nebija ne sporta tērpa, nekā,» atklāj Dambis. «Visi pārējie uz bobsleju atnākuši no kāda cita sporta veida. Tas pats Daumants Dreiškens no basketbola, Oskars Melbārdis no daudzcīņas. Es ar sportu nebiju nodarbojies vispār.»

«Intars nedzīvoja kopmītnēs, braukāja. No laukiem man bija daudz labu puišu - no Viļakas, no Balviem,» atceras Juris Ozoliņš, kurš pirmais Intarā saskatīja nopietna sportista potenciālu, neskatoties uz to, ka pats spurainais jaunietis ar ierašanos sporta tērpā skolotāja stundas nepagodināja. «Es nevaru teikt, ka Intars starp visiem izcēlās kā pārliecinoši labākais. Nebūt ne!» pārlapojot rūpīgi glabātās rezultātu klades, secina Ozoliņš. Viņš kā savu lielāko panākumu min to, ka četru gadu laikā, ko strādājis ar Intaru arodvidusskolā, viņam izdevās puisi arvien vairāk iesaistīt sportā, regulāri sūtot uz dažādām sacensībām. Ozoliņš allaž ir bijis ļoti aktīvs dažādu spēka sportu sacensību dalībnieks. Viņš novērojis, kā pēdējos arodvidusskolas kursos smagumu cilāšana mazliet ieinteresējusi arī Intaru, kurš savu reizi pēc stundām piestaigājis uz improvizēto svaru zālīti. «Viņš netrenējās, taču bija daudz kur iesaistīts.»

Turpinājumu lasi nākamajā lapā