No Karvas līdz pasaules elitei

Sporta Avīze 30.marts 2017
 
Intars Dambis / Romāns Kokšarovs, F64
Intars Dambis ir pasaules mēroga fenomens. Bez pārspīlējuma un ironijas. Bērnībā metis sportam līkumu, lauku puisis bobsleja nonāca apstākļu sakritības rezultātā, bet nu visā pasaulē ir maz tādu, kas šā sporta veida elitē būtu noturējušies ilgāk par viņu. Šobrīd Intars devies uz Phjončhanu, taču tikai kā rezervists - arī ceturto reizi iespēja beidzot debitēt olimpiskajās spēlēs, ļoti iespējams, aizslīdēs garām... Lūk, ko par alūksnieti uzrakstījām pirms 2014. gada olimpiskajām spēlēm Sočos.

APMALDĪJIES PILSĒTĀ

2003. gada 26. janvāra svētdienā Latvijā valdīja prieks un gaviles, jo Sanda Prūša četrinieks tikko bija uzvarējis Vinterbergā notiekošajā Eiropas čempionātā. Tas bija Latvijas bobsleja lielākais panākums kopš neatkarības atgūšanas.

5. martā Daugavas stadiona manēžā notika gadskārtējā stūmēju atlase. Latvijas Bobsleja federācijas viceprezidents Zintis Ekmanis ieradās ar nelielu nokavēšanos. «Nekad neaizmirsīšu to skatu, ko ieraudzīju, ienākot Daugavas stadiona manēžā. Es gandrīz apkritu! Cilvēks pie cilvēka - kā demonstrācijā! Manēža bija pārpildīta,» teju 11 gadus senus notikumus Ekmanis atceras tik emocionāli, it kā tos būtu pieredzējis vakar. Stūmēju atlases tika rīkotas katru gadu, taču potenciālo gribētāju skaits reti kad bija pārsniedzis 20 cilvēku atzīmi. 2003. gada pavasarī Daugavas stadiona manēžā rindā stājās aptuveni 350 potenciālo stūmēju... Starp viņiem arī kāds pavisam apjucis lauku puisis. Intars Dambis.

2003. gada stūmēju atlase, šķiet, uz visiem laikiem paliks atmiņā kā hrestomātisks notikums Latvijas bobsleja vēsturē. Tāda apmēra bobsleja bums nebija pieredzēts iepriekš un nav pieredzēts arī nekad pēc tam. Pārliecinoši lielākā daļa sanākušo neatbilda sporta veida prasībām, taču bariņam puišu tika dota iespēja. Protams, tobrīd neviens neapjauta, ka divi no viņiem - Gulbenē dzimušie Daumants Dreiškens un Intars Dambis - kļūs par diviem no mūslaiku bobsleja ēras izcilākajiem stūmējiem. «Viņu ievēroju uzreiz. No tās atlases atceros gan Dreiškenu, gan viņu,» atminas Ekmanis. Viņš atzīst - tobrīd gan viss varēja beigties vēl nesācies, jo vienubrīd Dambis atlases sietā esot bijis uz jautājuma zīmes. Tomēr tika atstāts.

Nu jau likvidētās Apes arodvidusskolas absolventu Intaru Dambi uz bobsleju pabīdīja viņa sporta skolotājs Juris Ozoliņš. Lai arī spurainā audzēkņa prioritāšu skalā sports nekad nebija pirmajās vietās, tomēr pedagogs gadu gaitā bija iemanījies nepieradināto, taču talantīgo puisi epizodiski izprovocēt uz savu spēju pilnīgu nodemonstrēšanu. Ozoliņš ļoti labi atceras to dienu, kad Intars viņam palūdza aizlienēt skolas naglenes - ar tēvu esot vienojušies, ka tomēr brauks uz Rīgu un izmēģinās spēkus stūmēju atlasē. «Kāda runa!» noteica Ozoliņš un pasniedza Apes arodvidusskolas nagleņu pāri.

Tomēr ceļš no Karvas līdz Rīgai sagādāja ne mazums rūpju. «Uz stūmēju atlasi braucām kopā ar tēvu. Rīgā apmaldījāmies,» atceras Intars. «Tēvs saka: «Braucam mājās, nekā nebūs.» Tomēr pusotras stundas laikā Daugavas stadionu atradām. Kad iegājām iekšā, izrādījās, ka vairs nav veidlapu, ko aizpildīt. Tēvs atkal saka: «Braucam mājās, nu ko te vairs...» Es teicu, ka jāpaliek - ja reiz atbraukuši esam, vajag pamēģināt,» stāsta pieredzējušais stūmējs. «Bērnībā bija tikai braukts ar riteni un skriets pa pļavām - nekas cits nav darīts,» savu tobrīd pavisam nabadzīgo sporta bagāžu izceļ Dambis. Atrodoties Rīgā, starp 350 sevi pierādīt gribošiem no citiem sporta veidiem atnākušiem atlētiem, Intars sajuties, maigi izsakoties, neērti. «Es pat nezināju, kā iesildīties. Redzēju, ka citi pilda lokanības vingrinājumus. Noskatījos, ko dara, un paākstījos līdzi...» smejoties savus pirmos soļus bobslejā tagad atmiņā atsauc Dambis.

Togad stūmēju atlase notika trijās kārtās. Intars izturēja konkurenci visās un nonāca Latvijas izlasē. Saņēmis uzaicinājumu uz nometni Aizputē, Intars tajā... neieradās. «Sākās ar to, ka nometne jau ritēja, bet man zvana un prasa, kāpēc neesmu atbraucis. Es, protams, biju sajaucis datumus,» viņš smaida. Ģimenē šāds notikumu pavērsiens nevienu neizbrīnīja. «Tipiski Intaram,» tagad secina māsa Ina, kurai toreiz nācās jaunāko brāli vest uz nometni. Tur Intaru gaidīja jauna, iepriekš nepieredzēta un neatklāta pasaule. «Pirmajā treniņā iesildīšanos toreiz vadīja Rihards Kotāns, un pēc tās es domāju, ka treniņš jau ir beidzies - es jau biju gatavs! Tāds nogurums! Izrādās, tā tikai iesildīšanās,» bezspēcības sajūtas restaurē Dambis. Bobslejists gan neatminas, ka, par spīti grūtībām, kādreiz būtu bijusi vēlme pamest bobsleju kādas nepieredzēti smagas nometnes dēļ. Jaunā vide un straujais progress licis uz savām spējām paskatīties no cita skatu punkta. Bobslejs kļuva par dzīves galveno vērtību, sports nepilnu 20 gadu vecumā beidzot bija izvirzījies vērtību skalas galvgalī. Tikmēr bobsleja aprindās neizpratni raisīja Dambja ar sportu nesaistītā pagātne. «Vienmēr atceros, kad es viņam reiz sen atpakaļ prasīju: «Ar ko tu iepriekš esi nodarbojies?» Viņš atbildēja: «Ne ar ko - alu dzēru»,» jau folklorizēto piemēru piesauc Zintis Ekmanis.

Turpinājumu lasi nākamajā lapā