Vergi ar konkrētu pielietojumu

Armands Puče 5.novembris
 
F64
Pirms daudziem gadiem Ņujorkā vēroju kādu sporta notikumu un nespēju vien nobrīnīties, cik negausīgi turienes publika izturējās pret sportistiem. Vienus izsvilpa, kad pasākuma informators nosauca arēnas skandās viņu uzvārdus, citus ar replikām pazemoja, kad tie iznāca pirms mača iesildīties, bet spēles laikā – tur vajadzēja pavisam maz, lai tā saukto varoni vai varoņu grupu, linčotu no sirds un patikas... Nodomāju – dīvaina publika. Stulbeņi?

Kopš tās reizes ir pagājuši vairāk kā desmit gadu, kas manījis arī manus priekšstatus un domas par profesionālā sporta vietu un pielietojumu sabiedrības ikdienas patēriņa grozā. Laikam jāsāk ar to, ka lielie puikas vai meitenes īsajās biksītēs un krekliņos, pa laukumiem lēkā un lokas tikai tāpēc, ka viņiem par to kāds maksā. Skaidrs, ka var atrast arī pagalmus, kur neviens nevienam nav parādā, taču - tas mūsdienās nav aktuāli. Sports kļuvis par izklaides industrijas neatņemamu sastāvdaļu un pakļaujas visām popkultūras pazīmēm. Ja pasākums domāts masām, tad kapitālisms kā sabiedrības aktuālā formācija, izspiež no tā maksimālo. Tāpēc amatierisms te neiederas no visām pusēm, jo - no šādas brīvprātīgās iesvīšanas nepaņemsi pat naga melnumu, kas pilnīgi pretēji notiek, ja mēs runājam par tā saukto profesionālo sportu. Sociāli ekonomiskā iekārta un to pavadošās blaknes šo izrādi ir ļoti labi noslīpējušas, kas kopumā atbilst bezkaislīgai mūsdienu verdzības formai. Cilvēku tirdzniecība vairs nenotiek Āfrikas lielajās ostās vai uz lielajiem kuģiem Eiropas metropolēs - tagad cena par galvu (piemēram, futbolā to sauc par transfēru) vai draftēšana ir pārnesta uz moderniem multi funkcionāliem izklaides kompleksiem, kas veido dažādu profesionālo līgu apriti. Ja neskaita to, ka mūsdienu apkaltie pelna miljonus, citādi viņi nav nedz labāki, nedz izredzētāki par Romas gladiatoriem. Tirgvedība liek šiem ļaudīm dejot pēc noteikumiem, ko raksta tie, kam viņi pieder - un nevienā gadījumā nav bijis tā, ka gladiators iegūst vietu pie saimnieka galda. Ja sintētiskais varonis tomēr sēž barotājam kādā reizē blakus, tad nenoņemtie kāju un roku dzelži atgādina par attiecību plauktiem, kas ir citas kastas privilēģija.

Mūsdienās vergturība diezgan pragmatiski sagatavo vergu viņa lielajai misijai, ko visos gadījumos nosaka mistiska nauda, ko izredzētais sava pielietojuma beigās saņem un - laikam dzīvo laimīgi. Taču tā nenotiek, jo izrādās, ka lieli profesionālā sporta līgumi ir jau sadalīti, pirms arēnu zvaigzne sāk tos apgūt. Viens, ka viņus izspiež kā citronus, līdz kaulam - lai saprot, kāda lielajam kāpostam ir cena. Pavisam kas cits, ka viņi nospiedošā vairākumā nesaprot, ka šis izspiestā citruss augļa agregātstāvoklis ir viņu virsotne, kas ir padziļinātas bedres formā. Protams, protams - to var saukt arī par Pasaules kausu, Zelta dievieti, Stenliju vai Gagarinu, grendslamu un tamlīdzīgi - taču profesionālais sportists šajā ciklā ir tieši tikpat vērtīgs kā astoņpadsmitā gadsimta cukurniedru plantācijas melnstrādnieks. Ražu novāksi un - tevi labākajā gadījumā pārdos saimniekam, kam ir mazliet lielāki putras šķīvji. Viņi pelna miljonus? Jā, taisnība, tikai fiziskā un garīgā kroplība, kas tajā pelnīšanas procesā veidojas, profesionālo sportistu pēc rokas aizved nevis pie saprāta un labklājības, bet - pie izmisuma skrējiena pāri dzīves izliktajām barjerām. Jo pārsvarā, viņi to naudas kaudzi sarauš laikā, kad cilvēkam piedienētos ne tikai atrasties svaru zālē un treniņu nometnēs, bet arī skolas vai augstskolas solā, vai vismaz - vakarskolas tālmācībā. Bet - viņi dabūjot naudu par gūtajiem vārtiem, iemesto grozu vai izdarītu piespēli, sevī uzreiz nostiprina pārliecību, ka tā varēs vienmēr un mūžīgi. Ne visi, bet lielākā daļa. Par laimi - tas tā nenotiek, nospraužot cilvēces attīstības un saprāta vagā dabiskās atlases mietiņus.

Profesionālais sports baro un silda ekonomiku (nekustamais īpašums un auto industrija), atdodas juristiem un aģentiem (darba līgumu gatavošana), aplaimo advokātus (laulības šķiršanas, bankrota procedūras), piedāvājas ārstiem un ķirurgiem (savainojumi, farmakoloģija, depresijas). Neliekuļošu - arī tāda profesija kā žurnālistika, pie šī klātā galda savas drupačas uzlasa, kas šo apļa veida kustību ieved nākamajā līmenī - liekot miljoniem cilvēku aizmirsties, ka līdzi jušana un fanātisms ir kā mākslīgā mēslošana. Ja to kādā dienā vairs nedara, tad rozes pašas vairs nezied, kur nu vēl cerēt uz kātu atjaunošanos. Vēl trakāk, ka paši sportisti, nonākot savas karjeras valgos, bieži vien dzīvo un lēkā ar pārliecību, ka viņi ir pašpietiekami - ka viņu pielietojums domāts viņu labklājībai. Ka viņi kaut ko rada! Nesaprotot un nepazinoties, ka viņi visi tomēr ir tikai parasts elements, kas apkalpo masas, kuras, savukārt - tiek vadātas pa emocionālās kaislības druvām ar visnotaļ mistisku vīziju. Čempioni!

Atgriežoties pie Ņujorkas līdzjutēja - viņu var ne tikai saprast, bet arī attaisnot. Kāpēc cilvēkam, kurš ir nopircis biļeti (ar biļeti plašākā nozīmē saprasts tiek bizness Manhetenā un tās tuvākajā apkārtnē), neprasīt no cirka lāčiem pilnīgu pakļaušanos? Viņu prātos profesionālais sportists pilda to pašu misiju, ko biroja apkopēja. Abiem ir jāatbild par vides saturu, fonu. Ja apkopēja nav savu darbu padarījusi, birojā smako. Ja profesionāls atlēts netiek galā ar nūju, vāli, bumbu vai ripu - arī viņš savu darbu nedara. Jo no sportista jau prasa pavisam konkrētu lietu, par visu pārējo - tai skaitā par izmazgātu formu un ģērbtuves grīdu - gādā citi. Gladiators saņem miljonus un domā, ka tos viņš ir nopelnījis. Tie, kas maksā šīs nauda, savukārt ir pārliecināti, ka patiesībā miljoni domāti, lai algotnis viņus izklaidētu - šeit un tagad -, nevis ļautos apcerei par savām likteņdzirnām. Tas nevienu tur neinteresē! Turklāt, algai vai cenai nav nekāda sakara ar realitāti, jo maksātāji ar šo apmierina savu gaumi. Tāpat kā izsolēs ar gleznām - ja diviem džekiem iepatīkas viens un tas pats audekls, tad cipars uzaug līdz izplatījumam. Un tam nav nekāda sakara ar mākslas darba autora nesto vēstījumu vai apstākļiem, kā šis darbs radīts. Vienkārši - divi džeki šādā veidā pašapmierinās.

Ja vēsture atkārtojas kā farss, nav tālu tā diena, kad Spartaks (Lebrons vai Ronaldo...) sāks domāt - jau sāk! - par sacelšanos kustību. Jo verdzībai ir viena pievilcīga īpašība: tā cilvēkos rada ilūziju, ka bez važām esot labāk. Vienai daļai - noteikti. Uz gladiatoriem tas gan diemžēl neattiecas, jo viņu būtība ir ķēdes un Kolizejs. Ko viņi rautu gabalos, ja nebūtu šo arēnu? Ja tā padomā: varbūt raktu grāvjus... Un tieši tāpēc Ņujorkas līdzjutējus var izprast.

(2018. gada augustā)