Oskars ķers lašus

Armands Puče 22.jūlijs
 
Armands Puče / Dmitrijs Suļžics, F64
Šis savā ziņā būs stāsts par zvejnieka dēlu, kas nolēmis ciema vīriem ierādīt jauno zvejošanas tehniku. Tāpat kā Viļa Lāča romāna prototips, arī šis Oskars grib būt taisns savā pārliecībā, vienīgi – ar pasta indeksiem viņš sapinies, kā tas zināmais vārda brālis pirmajās reizēs ar murdu tīkliem. Un, ja literārajā darbā galvenajam varonim tiek dota vēl viena iespēja, kas, protams, beidzas laimīgi, tam otram nekas tāds nenotiks.

Hokejists Oskars Bārtulis kādu dienu pamodās un saprata, ka viņam vajag krieva pasi. Iemesls ļoti pragmatisks, lai neteiktu - merkantils. Nauda. Ja tu kādā krievu hokeja līgā meklē darbu kā krievs, tevi pieņem kā krievu. Ja esi nācis no citām zemēm, tev darba iespējas ierobežotas, jo krievi savos lielajos klubos ir noteikuši, ka svešie viņu maizē var atrasties noteiktā daudzumā. Tās sauc par spēlētāju kvotām. Ja tu esi labs hokejists, tad šīs mistiskās kvotas tevi nesatrauc, jo labākie tāpat tiek pieprasīti, viņus parasti izķer. Pārējie - iztiek no tā, kas paliek pāri. Tā kā krievu hokeja klubos maksā platu rubli, vēlme piezīsties mātes Krievijas pupam - šī vārda tiešajā nozīmē, jo KHL tiek uzturēts tikai un vienīgi no valsts naudas - raisa ažiotāžu. Kā krievam tev nav jāuztraucas par sastāva ierobežojumiem, bet uz ārzemniekiem atvēlētajām vietām gribētāju sastājas rindā no visas pasaules. Ja KHL būtu komercstruktūra un pelnītu naudu, šāds kvotu princips pazustu, bet - tā kā nauda, kas domāta tā sauktajam lielajam hokejam, tiek rupjā veidā kampta no valsts budžeta, mazajiem darboņiem ik pa laikam ir ticami jāgarantē Kremļa kurantiem vai sarkanajam paklājam, ka Krievijas hokeja intereses no visa šī organizētā vājprāta necietīs. Vai sliktākajā gadījumā - ar noteikto kvotu palīdzību tiks respektētas. Skaidrs, ka šī lieta tiek saknē deformēta brīdī, kad svešzemniekiem krievi sāk sazīmēt krievu pases un viss kvotu princips tiek eleganti piečakarēts, bet - tās ir anomālijas, kas lielo nāciju vispār neuztrauc. Jo formāli viņi ievēro pašu uzrakstītos noteikumus, kurus uzreiz pārkāpj.

Lielām nācijām un valstīm to ripas dzenātāju ir bariem, tāpēc viena, divu vai pat desmit skrējēju bēgums uz citiem krastiem ar Krievijas pilsoņa pierakstu, tiek pamanīts caur pirkstiem, ja vispār tiek. Pārsvarā šie ļaudis ar savas dzimtās zemes karogu nekad nav staigājuši, nav bijuši aktuāli nekādā salikumā, kas raksturotu izcilības, un tāpēc - viņu nodevīgais akts ir nekas vairāk kā personiska alkatība. Piķa kāšana. Un tas nekad nebeigsies. Vēsture zina daudz gadījumu, kad armijas tika šādā veidā formētas - no algotņiem, kas par samaksu gāja karot. Tiem beigas parasti pienāca pelnītas. Kāpēc sportu jaukt kopā ar karu? Kāpēc te vispār pieminēt politiku? Hokejs ir spēle! Atvainojiet, pases maiņa - lai kāds tur būtu motīvs - ir tikai un vienīgi politika, jo tā ir kādas konkrētas valsts nacionālās suverenitātes apliecinošs instruments. Pase nav papīra gabals, jo uz tās ir konkrētās valsts ģerbonis. Nepārprotams simbols. Jā, mūsu Oskars varbūt bija domājis tikai par naudu un tādā vīzē viņš ir ekonomiskais klaidonis, bet pamatā šo ekspedīciju viņš kārto ar politisku instrumentu, kas no Latvijas augstienēm un ārēm skatoties ir ļoti nepieklājīgi un nesmuki. Ļoti jau negribētos šajā situācijā teikt, ka viņš ir nodevējs, jo sporta sakarā viņš var nodot tikai savas hokeja nūjas, ko vēl šajā pavasarī saņēma no izlases noliktavām. Uzmetējs? Pa vārtiem, vai tomēr sadzīves sakarā - uzmeta savējos... Jo Oskars Bārtulis ir spēlējis hokeju Latvijas izlasē. Un tā ir komanda, uz kuras krekliem ģerbonī nevar atrast krievu ērgļus. Tā ir komanda, kas pēc uzvarām dzied citu himnu - ne to, ko parasti izpilda cilvēki ar Krievijas pilsoņa pasi kabatā. Komanda, ko Latvijā sauc par Komandu, tāpēc, ka tās ģērbtuvē parasti atrodas Latvijas karogs. Un, ziniet kāpēc, tas mums nav vienalga? Tāpēc, ka Brāļu kapos dus tie, kas ar krievu cara izdotām karaklausības apliecībām mums visiem šo valsti ar asinīm izplēsa, nospraužot šīs valsts robežu ar durkļiem - pie pēdējās mājas, kur austrumos runāja latviešu valodā. Ja viņi būtu bijuši algotņi, Oskaram Bārtulim būtu Krievijas pase jau kopš dzimšanas.

Jācer, ka Oskars netaisnosies un nemeklēs absurdus argumentus, kas skar šīs izvēles garu. Nerunās par Latviju, kura neko nevarot dot, vai - nepīsies bezgaumīgajā stāstā, kurā apvainos kādus cilvēkus hokeja federācijā, kas viņam kaut kad nav palīdzējuši un tamlīdzīgi. Šobrīd tam nav nekādas nozīmes, jo viņš savu izvēli jau ir paudis ar lakonisku iesniegumu. Esmu pārliecināts, ka Bārtulis ar šādu domu un galvu nav vienīgais Latvijas hokejists, vienīgi tie citi mēģina pauzēt, noskatoties Oskara nekaunīgajā gadījumā, bet lielākā daļa tīri formāli pēc meistarības neatbilstu tam, ko meklē krievi. Tāpēc viņi savam cīņu biedram saka - mēs tevi saprotam... Saka klusi un uzreiz atskatās, vai kāds šos nav dzirdējis. Šajā konkrētajā gadījumā gribētu sadzirdēt skaidru nostāju no Latvijas hokeja federācijas galvas gala - vai tas Kalvītis vai Koziols - jo šis gadījums nav ikdiena, ko var pieņemt zināšanai. Jā, viņi saka - mēs to jau zinājām agrāk, nojautām… Te jāpauž nostāja, kas aizstāv Latvijas karogu. Tā, lai jebkuram gladiatoram vai Ķīšezera asarītim būtu skaidrs, ka Oskara Bārtuļa pilsoniskā izvēle nav atdarināšanas vērts piemērs un - tāda nekad nebūs. Labprāt dzirdētu izlases kapteini šajā sakarā un, ja Bukarts ar dūšu vēl meklējas, tad Daugaviņš varētu viņu iedrošināt - ar savu mugurkaulu šī vārda visās nozīmēs. Jo uz muguras Kasparam tak’ ir sazīmēts Latvijas ģerbonis, kas laikam nenotika kā starpgadījums. Ja tā ir, tad pārplēs kreklu, parādi muguru un pasaki, ka Latvijas izlase nav mauku māja.

Kas notiks ar Oskaru Bārtuli? Nekas. Nopelnīs Krievijā naudu, mēģinās to iztērēt - iespējams, ka tie pat būs hokeja projekti Latvijā vai bērnu nometnes. Droši vien, ka vajadzēs pēc kāda laika - pēc slidu kāršanas uz naglas - viņam rakstīt vēl vienu iesniegumu, lai atgrieztos Latvijas pilsonībā. Tādejādi pasvītrojot, ka “es jau toreiz tikai naudas dēļ”… Vai viņa murdi būs pilni ar lašiem? Būs, tikai laiva, ar kuru viņš cels lomu, vienmēr paliks ar sūci, caurumu sānos. Un tad būs jautājums - kur bija galva, kad skrēji jūrā ar tādu… Tad laši vairs nebūs prātā.

(2018. gada jūnijā)