Sarkanbaltsarkanā intriga

Armands Puče 7.jūnijs
 
Dmitrijs Suļžics, F64
Pirms olimpiskajām spēlēm Korejā, Latvijas komanda izmeta no sastāva skeletonistu treneri Rodžeru Lodziņu, kas esot rupji pārkāpis ētikas normas, savukārt uzreiz pēc spēlēm šorttrekists Roberto Puķītis paziņoja, ka viņš zem sarkanbaltsarkanā karoga vairs neskries. Kas jautri – otrajā gadījumā olimpiskie runas vīri vārdu ētika bija nolikuši malā, lai gan tieši tas tur prasījās visvairāk.

Lodziņš savu gadījumu izspēlēja noslēgtā vidē, ko laikmets mēdz saukt par grupu. Latvijas olimpieši ar sabiedrisko attiecību speciālistu gādību, internetā izveidoja savu čalotavu un tur dalījās ar iespaidiem, pārdomām, emocijām utt. utml., ko sadzīvē sauktu arī par sava laika sišanu. Jēga no tādām aktivitatēm ir visai nosacīta, taču - ja cilvēks glāsta viedierīci (lasi - telefonu), viņš noteikti šādos gadījumos jutīsies kaut kam piederīgs vai vismaz pamanīts. Rodžeru Lodziņu pamanīja, kad viņš diezgan nepārptotami aprakstīja savas sajūtas, vērtējot valsts atbildīgo sporta personu kvalitātes. Kā jau tīmeklī - rupjība gāja roku rokā ar līdz galam nenolasāmu aizvainojumu un tas viss beidzās tikpat ātri, kā sākās. Divdesmit četras stundas vēlāk Latvijas olimpiskās komiteja paziņoja, ka treneris ir pārkāpis trīspusējo vienošanos, kur punkts 3.8., paredzot - „ Dalībnieks apzinās savu, kā Latvijas valsts pārstāvja, īpašo stāvokli un apņemas neveikt darbības, kas Latvijas Republikā vai norises vietā var tikt uzskatītas par aizskarošām, necienīgām, delegāciju apkaunojošām un tai vai LOK zaudējumu nodarošām”. Lodziņam anulēja akreditāciju... Pieminētās trīs puses ir - LOK, sportists un attiecīgā spora veida federācija. Tātad - konsekvence no atbildīgo amatpersonu puses bija ļoti skaidra, nepārprotama un, varētu domāt, arī audzinoša, lai gan - interneta mēstuves un audzināšana ir viena no otras tikpat tālu kā, piemēram, Tramps un Putins, ja viņi runātu par demokrātiskiem procesiem Sīrijā. Mūsu gadījumā nav pat svarīgi, vai Lodziņš pats apzināti uzprasījās, vai - kāds viņam atriebās. Lieta bija darīta ar pamatojumu un, tā kā nosodītais kalpoja vien par tehnisko darbinieku, olimpiskajām tautas masām viņa liktenis pirms - un vēl mazāk pēc - sevišķi neinteresēja.

Mēnesi vēlāk citā virtuālajā pļāpatavā olimpietis Roberto Puķītis pavēstīja, ka pēc grūta lēmuma, viņa pēdējais starts zem Latvijas karoga jau noticis, viņš pateicās Latvijai par visu un - tiecās pretī jauniem izaicinājumiem. Lai talantīgo šorttrekistu saprastu ne tikai Elizabetes ielā, ieraksts feisbukā tika ievietots angļu valodā - tas laikam piedienas pie toņa, ja vēlies ar savu sāpi būt patiešām globāls. Sekoja Roberto intervijas vairāku nedēļu garumā, kur noskaidrojās, ka visa kategoriskuma pamatā ir kāds konflikts ar treneri Krievāni, kas esot nepārvarams, pa vidu kokteilī tika iemaisīts LOK prezidents Vrubļevskis, kas arī esot Puķītim kaut ko solījis, bet - nepildījis solījumus. Slidotājs apgalvoja, ka viņam ir vairāki piedāvājumi no citām valstīm - atliekot tikai izvēlēties. Tostarp sarunās jautās, ka jaunais sportists spētu arī ieslēgt atpakaļgaitu, bet - tad pie izlases nedrīkstot atrasties jau minētā trenere. Pārfrāzējot kādas dziesmas vārdus - starp meitenēm, ultimātiem un šantāžu. Kas zīmīgi - atšķirībā no Lodziņa gadījuma, Roberto Puķīti lielie puikas uzklausīja, notika vairākas sanāksmes par sporta veida tālāko attīstību. Malā nepalika arī Roberto dzimtās pilsētas Ventspils svarīgākie ļaudis, kas novadnieku visādi stutēja un iedvesmoja. Nav svarīgi, ko tur beigās kāds dabūja, dabūs vai izkasīja - tāpat nav jēgas vērtēt Latvijas šorttreka saimniecību ar jebkuram sporta veidam tik raksturīgajām blaknēm, kas visbiežāk atgādina vienkāršu stulbumu. Beigu galā - Roberto Puķītis paziņoja, ka viņš tomēr ir pārdomājis un paliks zem Latvijas karoga. Ar kaut kādiem īpašiem nosacījumiem, bet - būs tomēr sarkanbaltsarkans.

Tomēr šo rindu autoram punktu šajā vietā negribas likt. Un - ziniet, kāpēc? Jaunais cilvēks - ar skanīgo vārdu un skaisto uzvādu - paspēlēja bezatbildīgu spēlīti ar valsts vārdu. Ja savu patikšanu viņš meklē, liekot pār kārti Latviju, un ne mazākā mērā nejūtas apmulsis par šādu kompromisu, tad šis nav parastais gadījumus, ko vajadzētu atstāt arhīvu plauktos. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Roberto tomēr ir mūsu olimpietis. No viņa prasa krietni vairāk, nekā no kāda pagalma puikas, kas staigā pa spēļu zālēm vai pīpē zālīti. Piekritīšu, ka salīdzinājums mazliet kompromitē jauno varoni, jo šorttrekistam Puķītim patiešām ir atkarība no azartspēlēm, kas prasa nepārtrauktu pašiedvesmas terapiju, disciplīnu un - spēju savākties. Tomēr, šajā briešanas procesā vajadzētu atcerēties, ka viņš ir nevis parastais Roberto, bet - gan kādas konkrētas valsts olimpietis ar visām no šī apzīmējuma izrietošajām sekām. Parasti to sasien kopā ar piecapļu ideāliem, godīgu spēli, lepnumu, stāju, paraugu citiem vai - atdarināšanas vērtu piemēru, kas iedvesmo. Ko ar savu rīcību iedvesmoja Roberto Puķītis? To, ka Latvijas karogs ir tāds kā pieguļošais slidotāju triko - nepatīk, graužas vīles, izdilušas paduses, jāņem jauns?

Nu, labi - puika aizsvilās un tieši tā redz savu pielietojumu konkrētajā sporta veidā. Tā izaudzis, audzināts vai - skolots. Tā redz dzīvi, saprot pasauli. Bet vārdiem ir spēks ne tikai gadījumos, kad iet pa burbuli bankas... Ja viens jauns cilvēks, kas olimpiskajās spēlēs pārstāv valsti, saka, ka šo valsti var mainīt, tad viņam nav jāmeklē iemesli - kāpēc to darīt. Tad, lai viņš iet un - neatskatās. Tagad ir sanācis bezgala skumji - jo esot atrasts kompromiss. Ko viņš (-i) atrada? Ko vispār - meklēja? Līdz nākamajai reizei, kad atkal būs nieze? Sportistam labāk redzams, bet, ko redz šajā konkrētājā piemērā sporta funkcionāri? Kādu morāli viņi tiražē? Ja jaunam cilvēkam paspruka - kas varētu būt ticami - kāpēc tie vecie šo gadījumu pieņēma kā puiku niķi vai nedarbu vasaras sporta nometnē un atbilstoši rīkojās? Pareizāk - nerīkojās... Kāpēc neviens no viņiem neiznāca priekšā un nepateica - šis nav piemērs, kam mēs sekosim, kam izdabāsim, kam pakļausimies? Viņi visi taču šo jaunekli pirms mēneša iepakoja kā Latvijas olimpiskās komandas dalībnieku! Zem mūsu karoga! Tad tādi tie varoņi, kurus jāsargā no Rodžera Lodziņa necenzētajām replikām un apzīmējumiem?Pārlasiet jau augstāk minēto vienošanos, kuru parakstīja ne tikai Lodziņš, bet arī Puķītis. (..) „Dalībnieks apzinās savu, kā Latvijas valsts pārstāvja, īpašo stāvokli un apņemas neveikt darbības, kas Latvijas Republikā vai norises vietā var tikt uzskatītas par aizskarošām, necienīgām, delegāciju apkaunojošām un tai vai LOK zaudējumu nodarošām”(..) Un, nav noilguma šai stājai - sak, pēc olimpiādes tā vairs nav spēkā vai tamlīdzīgi. Olimpietis Roberto Puķītis pret valsti izturējās tā kā to nedrīkst darīt - necienīgi, un tāda maniere nepatiktu arī tajās n-tajās zemēs, kuras viņam piedāvājās.