Tūristi kā performance

Armands Puče 27.marts
 
Dmitrijs Suļžics, F64
Olimpiskais gads nāk kā parasti – kopā ar atziņām par tūrismu. Olimpisko tūrismu. Cilvēki skatās lielo piecu apļu sportu, gaida zilos brīnumus un karina birkas. Kāpēc neveiksminiekus olimpiskajās trasēs sauc par tūristiem? It kā ceļošana būtu kaut kas nepiedienīgs.

Akadēmisko terminu vārdnīcā par tūristiem sauc tādas fiziskas personas, kuras ceļo ārpus savas pastāvīgās dzīvesvietas ne ilgāk par vienu gadu, bet ne mazāk par vienu diennakti un, kuru ceļojuma mērķis nav algota darba veikšana. Ja iztēlojamies jebkuru Latvijas olimpieti, tad plašākā nozīmē viņi nekādi nevar būt tūristi - jo sagatavošanās olimpiskajiem startiem prasa vairāk par gadu (parasti - vairāk par desmit gadiem). Kas attiecas uz algotu darbu - arī te rodas nesaderība, jo mūsdienu pasaulē profesionālais sports kases lodziņam garām nesoļo, bet bez naudas vai līdzekļiem viņi nav ne vagās gājēji, ne, atvainojiet, uz poda sēdētāji. Iespējams, ka sportistu lielāka nelaime ir meklējama turpat, kur laime. Proti, atskaišu sistēmā, kas diezgan precīzi nosaka tavu vietu lielajā bildē. Vieniem tie ir centimetri, citiem - metri, sekundes, vārti, grozi, tūkstošdaļas... Tie, kas pie ekseļa tabulām nodarbojas ar virtuālajiem dzimumaktiem, diezgan komfortabli spēj vienā mirklī kļūt par sporta ekspertiem, jo cipars un aile nav nekāda varbūtība, tas nav nekas izplūdis vai nenoteikts. Te ir starts, finišs un sacensību protokols. Nu, jā - un vēl kaut kur zemapziņā ir iesēdināta doma, ka valsts krāsas, kas, piemēram, olimpiskajās spēlēs ir kā pašsaprotama piederība noteiktai etniskajai grupai, noteikti ir jāsaista ar valsts naudu, vai vēl precīzāk un skaļāk - tā ir nodokļu maksātāju darīšana, ja kāds zem valsts karoga sadomājis pasaulei atrādīt savu dūšu. Dīvaini, ka tādos brīžos sportists it kā zem karoga atrodas, bet tajā pašā laikā - viņš nav daļa no valsts. Pūlim tas nav interesanti. Jo valsts ir tikai tie, kas no viņa (sportista) kaut ko gaida. Sportistam ir vienkārši jāiet un jādara un - tad jau redzēs, vai metīs ar akmeni, vai uzsitīs uz pleca. Nebūtu sportistiem jau pieminētās atskaišu kārtības, gaidītāji nemaz nezinātu, ko gaidīt...

Piemēram, kultūrā vai mākslā. Ko skatītājs (līdzjutējs) gaida no mākslinieka? Emocionālu lādiņu, garīgo apmierinājumu. Viens bariņš ar maskām nospēlē izrādi un gaida skatītāju zāles reakciju. Atskan aplausi. Tie vienmēr atskan - skaļāki vai klusāki, bet atskan. Uz pirmizrādi kāds paņem līdz arī ziedus. Labākajā gadījumā, par šo izrādi kāds uzraksta recenziju, visbiežāk - kāds no draugiem, jo citi jau procesā nemaz tik dziļi nav iekšā, lai pretendētu uz domu vai akcentiem, kas pamanīti radošā procesa kulminācijā. Tagad iedomāsimies, ka pēc izrādes katrs aktieris saņem protokolu - kur diezgan skrupulozi ir izvērtētas gan viņa kustības, gan skatuves runa un tā atbilstība tekstam, ko vajadzēja iemācīties no galvas. Pirms došanās uz ģērbtuvi, kur jānoņem grima kārta, mākslinieku sagaida vairāki žurnālisti. Uz jautājumu, kāpēc otrajā cēlienā viena no ainām neatbilda ģenerālmēģinājumā redzētajam, viņš atbild - nezinu, kas ar mani notika. It kā tekstu zināju, bet tajā brīdī - aizmirsu. Uz nākamo jautājumu - kā tas ietekmēs viņa turpmāko atrašanos teātra štatā, aktieris, stostīdamies, atbild - ka vēl jau viss nav zaudēts, ka atlikušajos piecos vakaros viņš labosies. Izrādes režisoram pēc izrādes vajadzēja atbildēt arī uz netīkamo vaicājumu - kāpēc dekorācijām izvēlēts tik dārgs sintētiskais materiāls, turklāt - tas iepirkts bez stingrās uzskaites pavadzīmēm Lietuvā. Tāpat viņš mēģināja pamatot, kāpēc masu skatos iesaistīti tik daudz trešā un ceturtā plāna aktieru? Viens no interneta vides reportieriem naivi pavaicāja - vai tik tā nav savējo apzināta nodarbināšana, kas mazāk talantīgajiem ļauj vienkārši nopelnīt? Uz to režisors atbildēja, ka Vācijā līdzīgā izrādē esot vēl lielāki masu skati. Kad pēc izrādes tika nopublicēti aktieru meistarības protokoli par konkrēto izrādi, izrādījās, ka divi no aktīvās trupas tajā vakarā uz skatuves atradušies arī promiļu virsnormā, par ko draud divpadsmit mēnešu darba nespējas lapa. Protams, uz paša aktiera rēķina. Galvenā sieviešu lomas tēlotāja, uzreiz pēc izrādes, noskatoties nofilmētos fragmentus, publiski un asi kritizēja teātra gaismotājus, bet Kultūras ministrija, apzinoties izrādes trūkumus, pēc vairākām apspriedēm - četras dienas pēc pirmizrādes! - no darba atbrīvoja izrādes kostīmu mākslinieci un visu personālsastāvu garderobēs… Atklājās, ka pēc izrādes nav tikusi nodrošināta elementāra mēteļu izsniegšanas plūsma, kā pieprasa izrādes nolikums. Skatītāji vēl ilgi pēc izrādes pie teātra skandēja saukļus: “Amatieri!”, “Atdodiet mūsu naudu!”, “Starkov - atkāpies!”. Kas bija Starkovs? Galvenās lomas tēlotājs. Baltkrievu aktieris, kas pagājušajā gadā saņēma Latvijas pilsonību par īpašiem nopelniem. Toreiz, motivējot šo vajadzību, teātra direktors vēstulē Saeimas deputātiem, apgalvoja: “Viņš ir daudz labāks par mūsējiem - paši tādu mēs nevaram izaudzināt…”

Un, tagad atgriežamies sporta kuluāros, bet - jau ar tā sauktajiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. (Izmantoti autentiski citāti no Latvijas kultūras telpā esošajām recenzijām - par mākslu un teātra izrādēm.) Uz jautājumu, kāpēc no olimpiādes mūsu delegācija atgriezās ar tik nokārtām galvām, LOK prezidents teica: “Pirmajā brīdī tas patiešām neraisa nekādu estētisko pārdzīvojumu, taču jums ir jāapzinās, ka sasniegtais ir nozīmīgs ārpus jaunu vēstošas oriģinalitātes kritērijiem.” Biatlonists Andrejs Rastorgujevs, kam daudzi pārmet nespēju iemācīties precīzi šaut, liek paraudzīties uz šo savu vājumu no citas dimensijas. “Tur (šautuvē - aut.) piemīt atbruņojošs spēks, tas iedarbojas uz skatītāju ar savu vienkāršību, nepretenciozitāti, kas atbilst arī pašu kompozīciju askētiskajai uzbūvei un liecina par formas un satura saskaņotību.” Kas pietrūka Martinam Dukuram, lai Korejā izcīnītu zeltu? Sportists neslēpj sarūgtinājumu: “Pietrūka tā psihedēliskā metafiziskā jaudīguma, kas par iemīļotajiem mentālajiem motīviem spētu vēstīt pārlaicīgi iespaidīgos vizuālos tēlos.” Tādā garā varētu vēl turpināt... Kāpēc sportisti tā patiesībā nerunā? Tāpēc, ka viņi sevi redz sacensību protokolā, nevis akvarelī vai penitrējošā performancē. Arī līdzjutējs (viņš arī skatītājs) protokolu lasa labāk, nekā abstraktās telpas juteklisko racionālismu. Starp citu, nodokļu naudu abi tērē vienlīdz mērķtiecīgi, kur vieniem ir jāatskaitās par darbu, bet otriem - jāpamato iztēle... Tad kāpēc mēs kultūrā neesam ieviesuši šo skaisto apzīmējumu - tūrists?

Protams, ka varam līdz absurdam izslīpēt jebkuru, kas mēģinās kādu dienu nokļūt olimpiskajās spēlēs, tikai vienmēr jāpatur prātā, ka viņi patiešām ir labākie no mūsu vidus. Nav teikts, ka vienmēr ir jāpiedalās sacensībā ar citiem labākajiem, kas daudzos gadījumos nav pat baudāmi un notiek par salīdzinoši lielu cenu, bet - nekā laba nav arī tajā, ja paliksi malā... Ja sporta līdzjutējs, eksperimentālā kārtā, vērtējot savu elku sasniegto, iztēlotos, ka viņš atrodas pie Maļeviča Melnā kvadrāta - varbūt mēs visi kopā paliktu par tūristiem. Bez pretenzijām uz obligāto baudu (lasi - medaļām).

(2018. gada februārī)