Čurātāji. Melotāji

Armands Puče 5.februāris
 
Dmitrijs Suļžics
Starptautiskā olimpiskās komiteja ir pieķērusi Krieviju melos, kas patiesībā nav nekāds pārsteigums un vēl mazāk – sensācija. Mūsu lielais kaimiņš to allaž piepratis dažādās manierēs, tāpēc mēs, atrazdamies starp abām informācijas plūsmām – Austrumiem un Rietumiem – gluži pragmatiski varējām pavērot, kā politiskie tehnologi rīko savas olimpiskās spēles. Jo nav ko slēpt – ar godīgu spēli krievu pie sienas būtu grūti pienaglot.

Kur slēpjas kara viltība? Tajā, ka pie rokas dopinga lietošanas un organizēšanas sakarā krievus būtu neiespējami pieķert. Jo ģenētiski viņiem vairs arī ausis nekustas, ja vajag mānīties, izlikties, tēlot... Atlika uztaustīt vājāko posmu, jo tad ķēde pati ļaujas. Tāds posms bija zinātnieks Grigorijs Rodčenkovs, kas pēc Soču olimpiskajām spēlēm tika apbalvots ar ordeni no paša Putina rokām. Apbalvojuma nozīme simboliska - par draudzību... Rodčenkovs pagātne liecināja, ka šis cilvēks ir tipisks padomju iekārtas domātājs, tātad - spēs muļķoties un duļķoties ar sev uzticēto uzdevumu, acis nemirkšķinot. Manipulēs ar apstākļiem kā cirka žonglieris - tādi komunisma rītausmā no rīta gāja parādē ar Ļeņina plakātiem, bet vakarā šīs pašas iekārtas kontekstā izdomāja, kā sev par labu sagrozīt dzīvokļa elektrības skaitītāju vai atlēja trīslitrenē dienesta automašīnai paredzēto degvielu. Tādi kā Rodčenkovs savu Dzimteni nenodod. Tādi - Dzimteni pārdod! Lūk, te arī krievi pieļāva vienīgo kļūdu savā lielajā Soču afērā.

Kurā brīdī un kādi spēki izlēma, ka ir vērts Rodčenkovu nopirkt - nav būtiski. Tāpat nav būtiski, kurš to paveica. Skaidrs, ka tā bija ļoti labi sagatavota un izplānota operācija, kur vienam figurantam, apmaiņā pret informāciju un neapstrīdamiem faktiem, piedāvāja miljonu, pili un, droši vien arī karalieni, ja tāda nepieciešamība rastos... Nevajag domāt, ka krievi to neredzēja un nesaprata. Jā, varbūt nogulēja manevru, bet citādi - viņi pie, ap un aiz tā galda nervozi grozījās nepārtraukti. Gan jau būtu arī samaksājuši savam blēdim vairāk un skandāls izčākstētu kā nebijis, kā maza bērna atraudziņa, bet tavu skādi - operācijas kulminācijas jūtīgākajā punktā uz labākām dopinga laboratorijām negaidīti pārcēlās divi tuvākie Rodčenkova laika un darba kolēģi. Proti - abi pēkšņi teju vai vienlaicīgi nomira, ko uzskatīsim par apstākļu sakritību. Te patiešām prasās divas interpunkcijas zīmes - kols un aizvērta iekaviņa. Šāds pavērsiens dzīvi palikušajam iedeva ne tikai vielu pārdomām, bet arī negrozāmus apstākļus - atpakaļgaitas vai ceļa nav, nav pat atpakaļ skata spogulīša. Lai ko arī viņam solītu! Bet, ko vērti ir solījumi Krievijā - to Rodčenkovam nevajadzēja skaidrot.

Krieviem atlika tikai viens - visu noliegt, kā atrodoties fašistu gūstā, kur viņus ienaidnieks pratina par partizānu kaujas plānu. Ienaidnieka tēlu Maskavā nav grūti uzburt, vēl vieglāk to ir šiem šovinistiem pārdot, iebarot. Strādāja puikas dienu un nakti, kliedza, raudāja, draudēja, piepūtās, apvainojās un atkal - kliedza, arī dievojās kā paredzēts režijā. Ja kāds ir aizmirsis - Rodčenkovu par maitu un nodevēju viņi sāka saukt tikai pēdējos mēnešos pirms lielā kauna staba. Līdz tam vēl bija doma, ka visu varēs nogludināt ar teatrāliem elementiem... Piemēram, ka pasaule to dara speciāli. Ka - nav pierādījumu. Ka neviens nav noķerts... Ka ļaunie spēki vēršas tikai pret krieviem? Un tādā garā - ja nomaina platei tematu, tad faktiski mūsu informatīvajā telpā šāda retorika skan katru otru dienu. Mēs to protam nolasīt. Tā viņi valcē krievu skolu bubuli, kur vesels bars Latvijas valsts apmaksātu pedagogu mēģina atkal un atkal izdomāt stāstu par savas identitātes melīgo un slinko raksturu, kam vajag vēl laika kaut kādam mistiskam pārejas laikam - tā viņi stāsta citiem, ka krieviem Latvijā esot necilvēcīgi darba, sadzīves un sociāli politiskie apstākļi. Bet atgriežoties pie slavenā dopinga skandāla - tas kulmināciju sasniedza brīdī, kad bariņš sportistu iezīmētos Russia treniņtērpos, publiski vērsās pie Krievijas prezidenta, lai tas glābj ar savu autoritāti, lai ierāda Rietumiem vietu. Lūk, viņu domāšanas maniere - aizmeloties savā zemē līdz tādiem lāčiem, ka sāk rādīties žirafes un ķenguri. Kad viņiem saka - valsts, viņi visi organizēti atskatās uz Putinu. Novirze? Pataloģija? Nē, dzīves standarts, jo padomju pliekanais mantojums parastajam krievam tomēr deva labāko, ko viņi savā izpratnē par lietu kārtību bija guvuši, turklāt, cauri daudziem gadu simteņiem - tāpēc jau tā sarkanā sērga viņos nepāriet, jo nekā cita labāka viņiem nav bijis. To jāsaprot.

Dopinga kontrolē ir tāds termins kā procedūra. Lūk, tas arī šos visus Kremļa čurātājus (dopinga kontrolē izejmateriāls ir urīns) iedzen aizkrāsnē, lai ko viņi arī nerunātu par analīžu rezultātiem, kas it kā nepierādot viņu vainu. Kontroles procedūra nav spēle bērnu dārzā par ārstiem un māsiņām - tā ir ļoti rūpīga kārtība, ar precīzi formulāru, kontroles telpām, speciāliem traukiem un aizzīmogotiem konteineriem šo analīžu pārvadāšanai. Un - cilvēkiem, kas to visu apkalpo. Lai šo nopietnību izskaidrotu, pietiks, ja atgādināsim mūsu paša vieglatlēta Olijara gadījumu, kas ir šīs dopinga monētas reversā puse, bet tieši tāpēc - pamācoša. Viņa nodotajās analīzēs savulaik atklāja aizliegtās vielas. Sportists no nepatikšanām, kas parasti šādos gadījumos sākas ar diskvalifikāciju, izkūlās pateicoties labiem advokātiem. Viņi pierādīja, ka kontroles procedūrā jeb analīžu savākšanas procesā nebija ievērota noteiktā kārtība. Un Olijaru attaisnoja. Zīmīgi - viņš nepierādīja, ka nav lietojis aizliegtās vielas, viņš aizstāvībai izmantoja procedūru, kurā atklājās paviršība. Tātad - procedūra ir dopinga kontroles altāris. Kad krievi tagad mēģina vulgarizēt kaut kādus pudelīšu skrāpējumus vai pudelīšu korķa nenozīmīgus nospiedumus - nemaz nerunājot par piebērto sāli traukā, vai urīna neatbilstību, piemēram, sievietes fizioloģijai - viņi nesaprot vai izliekas nesaprotam, ka runā tieši par kontroles procedūru. Par tēmu, kas tiesvedībās kalpo kā pierādījumu kopums. Rodčenkova atklātie fakti, apliecināja rupju kontroles procedūras pārkāpumus, ko veica Maskavā akreditēta dopinga laboratorija. Jā, ķērāji naivi uzticējās krieviem, kas tagad ir precedents un noteikti neatkārtosies - vai atkārtosies kā farss -, bet neaizmirsīsim, ka Rodčenkovs jau arī pirms Sočiem izdarīja visu, lai viņa šķīstību un godīgumu neapstrīdētu. Līdz mirklim, kad viņš savai sirdsapziņai nosauca cenu...

Soču dopinga skandāls diezgan labi izgaismoja arī piektās kolonnas klātbūtni Latvijā, jo mūsu telpā tika atklāti runāts par varenās Krievijas nožēlojamo morāli un nebaudāmo vērtību grozu. Varēja labi redzēt, kuri grupējumi pārtiek viens no otra, bet kuri - ēd no kāda rokas. Dažiem adjutantiem bija dots uzdevums pacietīgi skaidrot, citiem - anonīmi šķelt, bet daži - paši izlīda no ierakumiem, ar pamuļķa lielību. Krievu advokāti uzvedās agresīvāk, aprobežotāk, Rietumu - viltīgāk, pacietīgāk. Kas mums no tā? Mums olimpiskais zelts! Tie, kas meloja un turpina to darīt, tagad kliedz - ka neatdos savas medaļas nevienam. Kurš prasa? Sēdiet uz savām medaļām! Godam un cieņai jūs tāpat esat par īsu...