Kā vi­ņi to da­ra?

Sporta Avīze 12.augusts
 
Cil­vē­ki ar­vien kar­sti vē­lē­ju­šies, lai pie­pil­dī­tos vi­ņu gai­das un ne­no­tik­tu kaut kas slikts. Kurš gan ne­grib būt veik­smi­nieks?! Bār­das ne­skū­ša­na play-off jeb iz­slēg­ša­nas spē­ļu lai­kā ho­ke­jā, Jaun­zē­lan­des reg­bi­ja iz­la­ses All Black tra­di­ci­onā­lā ma­oru de­ja, ko spor­tis­ti iz­pil­da pirms starp­tau­tis­ka­jām spē­lēm – tie ir ti­kai da­ži no pie­mē­riem, kā at­lē­ti cen­šas pie­vi­li­nāt veik­smi. Lūk, čet­ri stās­ti no spor­tis­tu ik­die­nas.

Bas­ket­bo­lists Jā­nis Bēr­ziņš. Uz spē­li iet ar kā­jām

Pie­de­ru pie tiem, ku­riem šķiet, ka ir māņ­ti­cī­gi, bet ne­grib, lai tā bū­tu. No mel­niem ka­ķiem, kas skrien pār ce­ļu, ne­bai­dos, man māņ­ti­cī­ba iz­pau­žas at­tie­cī­bā uz bas­ket­bo­lu - es­mu kaut ko kon­krē­tu iz­da­rī­jis, pēc tam spē­le la­bi ve­das, tā­dēļ to pa­šu da­rī­šu arī nā­ka­ma­jā rei­zē, jo šķiet, ka pa­līdz. Pie ma­niem ri­tu­āliem pie­der kon­krē­tas pār­ti­kas ēša­na, pie­mē­ram, spē­les die­nā ēdu vis­tu vai zi­vi ar sa­lā­tiem, jo es­mu ie­vē­ro­jis, ka la­bāk jū­tos, ja ap­ēsts kas viegls. Mos­tos trīs stun­das pirms spē­les, pa­klau­sos sa­vu mū­zi­ku. Zi­nu, ka dau­dzi spor­tis­ti klau­sās hip­ho­pu, bet man pa­tīk ci­ta sti­la kom­po­zī­ci­jas, tos­tarp arī lat­vie­šu mū­zi­ka. Sa­vu­laik spē­lē­jot Val­mie­rā, bi­ju pa­sā­cis uz kat­ru spē­li iet ar kā­jām, jo pie­fik­sē­ju, ka la­bi no­spē­lē­ju tad, kad bi­ju iz­stai­gā­jies pa svai­gu gai­su, pa­klau­sī­jies mū­zi­ku. Ja kāds pie­dā­vā­jās aiz­vest, ne­pie­kri­tu.

Dzī­vē la­bi klā­jas, un tā ir veik­sme! Prie­cā­jos par to, ko da­ru, un ne­pār­dzī­vo­ju, ja kaut kas to­mēr ne­no­tiek tā, kā sā­kot­nē­ji ie­ce­rēts. Spor­tis­kā veik­sme, pro­tams, ir uz­va­ras un pa­ša labs snie­gums.

Bob­sle­jists Dau­mants Dreiš­kens. Pirm­ā - la­bās kā­jas nag­le­ne

Tik tra­ki ar ma­ni nav - sa­plīst spo­gu­lis, un tā­pēc ne­var braukt uz ma­čiem (pa­smai­da). Pirms kat­rām sa­cen­sī­bām man ir sa­va kon­krē­ta lie­tu se­cī­ba, ko ne­gri­bas iz­jaukt, pie­mē­ram, at­tie­cī­bā uz ģēr­bša­nos. Vien­mēr pir­mo vel­ku la­bās kā­jas nag­le­ni. Ko ne­da­ru - sa­cen­sī­bu die­nā ne­ēdu ga­ļu, jo tas ir smags ēdiens, trīs stun­das pirms star­ta vis­pār la­bāk ne­ko tā­du lie­lu ne­ēst. Pie šī prin­ci­pa al­laž pie­tu­ros. Ap­zi­ņa, ka viss ir kā pa­ras­ti, ne­kas ne­tiek mai­nīts un jā­do­mā ti­kai par ak­tu­āla­jiem ma­čiem, pa­līdz psiho­lo­ģis­ki la­bāk no­ska­ņo­ties. Ja sa­cen­sī­bās vai tre­ni­ņā no­ti­ku­si ķi­be­le, at­ska­to­ties at­pa­kaļ, kād­reiz var at­rast kā­du slik­tu zī­mi. Ga­lu ga­lā veik­sme kat­ram jā­no­pel­na. Lie­lā­ko­ties to­mēr vei­cas stip­rā­ka­jiem, kas to ir no­pel­nī­ju­ši, ne­vis tiem, ku­ri pa­ļau­jas uz lai­mī­gu ga­dī­ju­mu.

Šķēp­me­tē­ja Lī­na Mū­ze. Pie­ķer­ties me­dal­jo­nam

Ma­nu­prāt, māņ­ti­cī­gi cil­vē­ki se­vi pa­kļauj ār­ējam spie­die­nam, kas da­žu­brīd var trau­cēt ce­ļā uz uz­va­ru, tā­dēļ es se­vi par māņ­ti­cī­gu īpa­ši ne­dē­vē­ju. Mam­ma ir māņ­ti­cī­gā­ka par ma­ni, jo pirms kat­ra star­ta aiz­dedz sve­cī­ti par to, lai Die­viņš me­tie­na brī­dī ma­ni sar­gā. Dau­dzas rei­zes es­mu kri­tu­si, Pre­zi­den­ta kau­sā sa­lau­zu at­slē­gas kau­lu.

Ma­ni ri­tu­āli - ie­priek­šē­jā die­nā pirms sa­cen­sī­bām ātr­i aiziet gu­lēt, lai bū­tu ve­se­lī­gais miegs, nā­ka­ma­jā rī­tā pa­ēst la­bas bro­kas­tis, lai bū­tu spēks. Tā kā ko­mer­cma­či no­tiek die­nas ot­ra­jā pus­ē, pus­die­nās pa­ras­ti ēdu sa­lā­tus, ma­ka­ro­nus, aug­ļus, jo tie sa­tur fruk­to­zi, kas no­dro­ši­na ātr­o ener­ģi­ju. Man ir savs sim­bols, ta­lis­mans, kas vien­mēr ir ar ma­ni kā tre­ni­ņos, tā sa­cen­sī­bās. Tā ir kak­la­ro­ta ar me­dal­jo­nu, kas ta­pa pirms Lon­do­nas olim­pis­ka­jām spē­lēm. Me­dal­jo­nā ie­gra­vēts šķēp­me­tējs un sep­ti­ņi vār­di, ku­rus iz­la­sot sa­jū­tos spē­cī­gā­ka, jo tie ten­dē­ti uz ti­cī­bu, droš­sir­dī­bu, mī­les­tī­bu. Tas no­der vi­sās dzī­ves jo­mās. Kak­la­ro­ta ir vie­na no lie­tām, pie ku­ras va­ru pie­ķer­ties, ja ro­kas un kā­jas trīc un prā­tā tik vien kā mil­zīgs stress. Tā no­ti­ka pērn U-23 čem­pio­nā­tā. Zi­nā­ju, ka es­mu lī­de­re, jo kva­li­fi­kā­ci­ju ne­pār­va­rē­ja di­vas spē­cī­gā­kas spor­tis­tes, tā­dēļ iz­ju­tu spie­die­nu un mil­zu uz­trau­ku­mu, ko pār­va­rēt ne­pa­lī­dzē­ja nedz el­po­ša­nas vin­gri­nā­ju­mi, nedz dū­res sa­spie­ša­na. Ie­do­mā­jos, ka jā­pa­ņem me­dal­jons - pa­vir­pi­nā­ju to ro­kās, no­mie­ri­nā­jos un pē­dē­jā me­tie­nā šķē­pu rai­dī­ju vēl tā­lāk ne­kā ie­priekš, uz­va­rē­ju vēl pār­lie­ci­no­šāk. Sa­vu­kārt Lon­do­nas olim­pis­ko spē­ļu kva­li­fi­kā­ci­jas sa­cen­sī­bās, kad arī bi­ju pa­ma­tī­gi sa­ner­vo­zē­ju­sies, par me­dal­jo­nu pat ne­ie­do­mā­jos, sa­ņē­mos tā­pat, un pēc pirm­ā me­tie­na uz­trau­kums vien­kār­ši no­pla­ka. Ma­nā ska­tī­ju­mā veik­sme ir vai­rā­ku fak­to­ru - lai­ka ap­stāk­ļu, fi­zis­kās for­mas, sta­di­ona, šķē­pa - vār­du sa­kot vi­su ie­spē­ja­mo, ap­tve­ra­mo lie­tu ko­pums, kam me­tie­na brī­dī jā­sas­lē­dzas mak­si­mā­li lab­vē­lī­gi.

Mo­to­spor­tists Kas­pars Stu­pe­lis. Krū­ze ka­fi­jas bro­kas­tīs

Ma­ni ri­tu­āli vei­do­ju­šies lai­ka gai­tā, ie­pa­zīs­tot sa­vu or­ga­nis­mu un mē­ģi­not sa­prast, kas ir la­bā­kā re­cep­te tie­ši man. Sest­die­nas va­ka­rā pirms sa­cen­sī­bām ēdu past­u, pēc tam no rī­ta - put­ru, sier­mai­zī­ti un iz­dze­ru krū­zi ka­fi­jas, lai va­ru pa­mos­ties. Sa­cen­sī­bu die­nā ne­dze­ru stip­ri gā­zē­tus dzē­rie­nus un ār­pus kār­tas ne­ko ne­ēdu. 30 mi­nū­tes pirms star­ta sā­kas ģēr­bša­nās. Ga­du gai­tā ie­gā­jies, ka for­mu vel­ku no­teik­tā se­cī­bā - vien­mēr vis­pirms jā­velk la­bā ro­ka, la­bais ce­ļu sargs, zā­baks, cimds. Bi­jis pat tā, ka pa­ņe­mu krei­sā ce­ļa aiz­sar­gu ro­kās un no­lie­ku at­pa­kaļ. Arī tad, ja es­mu to jau uz­vil­cis, ņe­mu nost un tur­pi­nu ģēr­bties. Gri­bē­tos do­māt, ka lie­tas uz­tve­ru mie­rī­gi. Ap­mek­lē­ju jo­gu un ap­zi­nos, ka ne vi­su dzī­vē mēs va­ram ie­tek­mēt. Bet tā­pat, ja kaut kā ša­jā ķē­des pos­mā trūkst, ro­kas un kā­jas iet pa gai­su. Man līdz­i vien­mēr do­das drau­dze­ne, ku­ra pār­zi­na ma­nus ri­tu­ālus un mē­ģi­na vi­su tu­rēt kār­tī­bā, lai ne­kas ne­no­ie­tu grei­zi un ne­tik­tu zau­dēts laiks. Ir bi­ju­šas at­kā­pes no ie­ras­tā, tā­dēļ die­na ne­mai­nās, re­zul­tā­ta zi­ņā ne­kas ne­no­tiek, bet mo­rā­li iz­jū­tas nav la­bas. Pats sev ie­stās­tu, ka kaut kas nav bi­jis kār­tī­bā. Tie­co­ties uz re­zul­tā­tu, es­mu mak­si­mā­lists, tā­dēļ, ja no­brau­cu slik­ti, vei­cu pa­ma­tī­gu ana­lī­zi - kā­pēc va­kar ēdu tā­du pār­ti­ku, ne­aiz­gā­ju lai­kus gu­lēt, ne­uz­tai­sī­ju to tre­ni­ņu vai arī kā­dēļ tas bi­ja pā­rāk garš. Uz­ska­tu, ka veik­sme ir dar­ba re­zul­tāts.

Kas ir veik­sme spor­tā?

Dzied­nieks un eks­tra­senss Ro­lands Til­tiņš:

«Sa­vā zi­ņā spor­tis­tu var sa­lī­dzi­nāt ar die­nes­ta su­ni, kurš ir no­mo­dā 24 stun­das dien­nak­tī. Pat ja sva­rī­gas sa­cen­sī­bas ir ti­kai pēc ne­dē­ļas, viņš tā­pat par tām do­mā jau šo­dien un do­mās vi­su ne­dē­ļu, ne­spē­jot at­slā­bi­nā­ties, tā no­vā­ji­not sa­vu ener­ģi­ju. Dzied­nie­ka spē­kos ir pa­lī­dzēt cil­vē­kam bi­oe­ner­ģē­tis­ki uz­lā­dē­ties, tā­dēļ pie ma­nis ir vēr­su­šies gan ho­ke­jis­ti, gan bas­ket­bo­lis­ti, arī bok­se­ri. Ne ti­kai sais­tī­bā ar ener­ģē­ti­ku, arī trau­mām. Bet kas at­tie­cas uz veik­smi - to ne­var pie­burt. NE­VAR! Un tie, ku­ri ap­gal­vo, ka var, ir šar­la­tā­ni. Ir af­ri­kā­ņu ko­man­das, ku­ras va­dā sev līdz­i bur­vjus, kas sēž tri­bī­nēs un bu­ras, lai pre­ti­nieks pa­klūp. Tā tas ne­no­tiek. Ja cil­vē­kus šā­di va­rē­tu ie­prog­ram­mēt, ma­ni jau bū­tu no­pir­ku­si kā­da NHL vai NBA ko­man­da, un es ti­kai to vien da­rī­tu, kā brau­kā­tu ap­kārt pa pa­sau­li. Un, ja mel­ni ka­ķi pa­tie­šām ne­stu ne­lai­mi, tad bū­tu aiz­liegts ar li­ku­mu tā­dus tu­rēt ce­ļa ma­lās (sme­jas). Uz­var tie spor­tis­ti, ku­ri mērķ­tie­cī­gi tre­nē­jas, lai sa­snieg­tu augst­ākos re­zul­tā­tus un la­bo sa­vas kļū­das. Par veik­smi tad va­ram ru­nāt šā­dā grie­zu­mā: uz­va­ra par vie­nu tūk­stoš­da­ļu vai centi­met­ru - pre­ti­nie­kam šīs veik­smes ne­daudz pie­trū­ka, bet tev iz­de­vās.