Sekss – zie­do­jums uz spor­ta al­tā­ra?

Sporta Avīze 24.jūlijs 2017
 
Shutterstock
Spor­ta Avī­ze no­skaid­ro­ja, kā sports ie­tek­mē sek­su­ali­tā­ti un sek­su­ali­tā­te – spor­tu, kā­dēļ at­lē­ti mēdz ie­vē­rot ga­vē­ni un kas pa­liek pār­i no mūs­die­nu gla­di­ato­riem tad, kad vi­ņi cī­ņas arē­nu pa­met.

Kon­sul­tē Dags Ču­da, Lat­vi­jas fut­bo­la iz­la­ses ārsts; Lī­ga Fol­kma­ne, sie­vie­šu bas­ket­bo­la ko­man­das TTT Rī­ga ār­ste; Ar­tūrs Vā­ve­re, ārsts sek­so­logs sek­so­pa­to­logs.

Lo­mu mai­ņas

«Pa­tie­sī­bā arī sekss ir sports,» sa­ru­nu uz­sāk Dags Ču­da. «Jaun­āka­jos pē­tī­ju­mos, ko es­mu la­sī­jis, teikts, ka 300 ka­lo­ri­ju, kas die­nā fi­zis­ki jā­pa­tē­rē, ie­spē­jams no­de­dzi­nāt sek­sa lai­kā. Tur­klāt sek­su ne­var uz­ska­tīt ti­kai par dzim­tas tur­pi­nā­ju­mu, tas sev līdz­i nes arī prie­ka fun­kci­ju - prie­ku dzī­vot. Ār­stu žur­nā­los at­spo­gu­ļo­ta vi­sai skar­ba sta­tis­ti­ka, pro­ti, 40-49 pro­cen­ti vī­rie­šu un sie­vie­šu cieš no sek­su­ālās dis­fun­kci­jas. Pras­me pār­val­dīt sek­su­ālo ener­ģi­ju ir lie­la māk­sla, kas jā­ap­gūst.»

Par sek­su­ali­tā­ti at­bil­dīgs ir hor­mons tes­tos­te­rons. Mē­re­na fi­zis­ka slo­dze šā hor­mo­na lī­me­ni pa­līdz pa­aug­sti­nāt, pār­slo­dze - sa­ma­zi­nāt. Tad ro­das jau­tā­jums, kā sekss ie­kļau­jas augst­as rau­dzes spor­tis­tu ik­die­nā?

«Bū­tī­bā mūs­die­nu spor­tis­ti ir tie pa­ši gla­di­ato­ri, ku­rus tre­ni­ņu pro­ce­sā iz­spiež kā cit­ro­nus,» sa­ka Dags. «Tā ir tre­ne­ra māk­sla, iz­vest spor­tis­tus cau­ri tre­ni­ņu pro­ce­sam pār­do­mā­ti. Sa­ga­ta­vo­ša­nās pe­ri­ods, vis­pā­rē­jās sa­ga­ta­vo­tī­bas pe­ri­ods, spe­ci­fis­kās sa­ga­ta­vo­tī­bas pe­ri­ods, mak­ro­cik­li, me­zo­cik­li, mikro­cik­li, at­pū­tas cik­li. Vi­su lai­ku ne­var būt sma­gais cikls, pre­tē­jā ga­dī­ju­mā, sā­ko­ties sa­cen­sī­bu pe­ri­odam, spor­tists ir ne­kāds. Par sek­su ne­maz ne­ru­nā­jot.» Vi­ņa ko­lē­ģe stās­ta, ka sie­vieš­kār­tas spor­tis­tes bie­žāk sa­ga­ta­vo­ša­nās pos­mā rē­ķi­na - tu­vo­jas sva­rī­gie ma­či, slo­dzes mil­zī­gas, tā­dēļ, at­nā­kot mā­jās pēc tre­ni­ņa, spē­ka pie­tiek vien tik daudz, kā pa­ēst va­ka­ri­ņas un do­ties pie mie­ra. Ja vēl draugs arī spor­tists, abi ie­ve­ļas gul­tā un tā arī aiz­mieg. «Tā ir tie­sa, ka sa­ga­ta­vo­ša­nās pos­mā sekss tiek no­likts ma­lā. Sa­vu­kārt sa­cen­sī­bu pos­mā, kad tre­ni­ņi vieg­lā­ki, par to at­ce­ras,» teic Lī­ga.

Jā­iz­prot sa­va sek­su­ali­tā­te

Augst­ais sports aiz­vien tie­cies pār­bau­dīt cil­vē­ka fi­zis­ko spē­ju ro­be­žas, tal­kā ņe­mot da­žā­dus pa­ņē­mie­nus, tos­tarp, eks­pe­ri­men­tē­jot ar cil­vē­ka sek­su­ali­tā­ti. Tā, pie­mē­ram, aiz­sā­kot do­pin­ga ēru, Aus­trum­vā­ci­jā ti­ka ra­dīts in­ji­cē­ja­mais tes­tos­te­rons. Vie­na no tes­tos­te­ro­na pa­mat­fun­kci­jām ir ske­le­ta mus­ku­ļu ma­sas pie­au­gu­ma sti­mu­lē­ša­na. «Lai­kā, kad Vā­ci­ja kon­ku­rē­ja ar Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bu, vī­rie­šu dzi­mum­hor­mo­nu lie­to­ša­na ne­bi­ja re­tums. Bi­ju­ši ga­dī­ju­mi, kad ana­bo­lis­ko ste­ro­īdu dau­dzums sa­snie­dzis trīs ki­lo­gra­mus (!) ga­dā. Pār­is rei­žu es­mu re­dzē­jis, kā­das ir šo lie­lo do­zu se­kas. Pēc Mas­ka­vas olim­pis­ka­jām spē­lēm, vēl uz­tu­ro­ties vies­nī­cā, ska­tos - smu­ka mei­te­ne ie­kāpj lif­tā. Ir gan tā­da kā drus­ku jo­kai­na, bet vis­lie­lā­kais pār­stei­gums, kad sāk ru­nāt... vī­rie­ša bal­sī. Ūsi­ņas arī ir. Re­dzams, ka cil­vēks se­vi ir gan­drīz pil­nī­bā iz­mai­nī­jis,» stās­ta ārsts Ču­da. Pa­aug­sti­not tes­tos­te­ro­na lī­me­ni, sek­su­ālās vēl­mes pie­aug. Bet, Ar­tūrs Vā­ve­re skaid­ro, ka, māk­slī­gi pa­aug­sti­not tes­tos­te­ro­na lī­me­ni, sma­dze­nes iz­strā­dā spe­ci­ālu vie­lu, kas no­māc da­bis­kā tes­tos­te­ro­na iz­strā­di. Tā re­zul­tā­tā, ilg­lai­cī­gi lie­to­jot pa­pil­dus tes­tos­te­ro­nu, or­ga­nisms var pār­stāt da­bis­ki iz­strā­dāt šo hor­mo­nu, vē­lā­kā lai­ka pe­ri­odā ra­dot pro­blē­mas, tos­tarp, gu­ļam­is­ta­bā. Bez tam, māk­slī­gi ie­va­dot tes­tos­te­ro­nu, ro­das pa­pil­du slo­dze ak­nām, kam tas jā­no­ār­da, un ilg­sto­šas lie­to­ša­nas re­zul­tā­tā tiek sma­gi ie­dra­gā­ta en­do­krī­nā sis­tē­ma.

Sie­vie­tēm spor­tis­tēm pirms sva­rī­giem star­tiem nā­cās gri­bi ne­gri­bi pa­likt stā­vok­lī, jo grūt­nie­cī­bas pir­ma­jā tri­mes­trī darb­spē­jas ir īpa­ši augst­as. Pēc tam se­ko­ja aborts...

Ne­sa­lī­dzi­nā­mi mier­mī­lī­gā­ka me­to­de ir spor­tis­tu ap­zi­nā­ti pie­kop­tā at­tu­rē­ša­nās no sek­sa pirms sva­rī­gām sa­cen­sī­bām. Kāds ir šā ga­vē­ņa fi­zio­lo­ģis­kais un psiho­lo­ģis­kais pa­ma­to­jums? Cik lie­la ir šīs me­to­des ie­tek­me uz re­zul­tā­tiem?

Kā no­rā­da Ar­tūrs Vā­ve­re, sek­su­ālais un ag­re­si­jas centrs sma­dze­nēs at­ro­das ļo­ti tu­vu viens ot­ram, prak­tis­ki viens ot­ru pār­klāj, tā­dēļ, tik­līdz gūts sek­su­ālais ap­mie­ri­nā­jums, cil­vēks kļūst mie­rīgs. Sa­vu­kārt, kā­du lai­ku at­tu­ro­ties no mī­las prie­kiem, tos­tarp arī mas­tur­bā­ci­jas, aug hor­mo­nu lī­me­nis un līdz ar to - ag­re­si­ja, asums, kas lie­lā da­ļā spor­ta vei­du ir sva­rī­gi rā­dī­tā­ji. «To ļo­ti la­bi redz, 30 spor­tis­tiem uz trim ne­dē­ļām no­kļūs­tot tre­niņ­no­met­nē. Ap­tu­ve­ni pēc des­mit - div­pa­dsmit die­nām vi­ņi kļūst ne­va­dā­mi, jo par daudz tes­tos­te­ro­na sa­krā­jies,» ap­lie­ci­na Dags Ču­da.

Spor­ta kon­tek­stā sekss ne­drīkst būt nedz pār­lie­ku ak­cen­tēts, nedz no­nie­ci­nāts, spriež Lī­ga Fol­kma­ne. «Es ne­ie­teik­šu mī­lē­ties stun­du pirms ma­ča vai iz­ie­ša­nas uz star­ta. Bet ne­viens ne­var pie­pra­sīt, sā­ko­ties četr­ga­des ga­ta­vo­ša­nās cik­lam olim­pi­ādei, četr­us ga­dus ie­vē­rot ce­li­bā­tu. To sa­jūt katrs in­di­vi­du­āli, vai sekss vi­ņam trau­cē vai ne­trau­cē, pa­līdz vai ne­pa­līdz. Ie­spē­jams, kāds tik ļo­ti ne­sa­ju­tīs hor­mo­nu ie­tek­mi, to­ties fi­zis­kā tu­vī­ba vi­ņam pa­lī­dzēs at­brī­vo­ties no sprie­dzes, ie­migt un iz­gu­lē­ties, kas ir vi­tā­li ne­pie­cie­šams, lai or­ga­nisms pēc slo­dzes at­jau­no­tos. Spor­tis­tam jā­ie­pa­zīst pa­šam se­vi, sa­vu ķer­me­ni, jā­iz­prot sa­va sek­su­ali­tā­te - cik daudz un ko drīkst sa­ga­ta­vo­ša­nās vai sa­cen­sī­bu pos­mā, lai ne­sa­nāk­tu eks­pe­ri­men­tēt pirms sva­rī­giem ma­čiem. Tā­dēļ teikt, ka sekss no­teik­ti ie­tek­mēs re­zul­tā­tu, ne­var, jo tas ir vai­rā­ku fak­to­ru ko­pums,» stās­ta ār­ste.

A pri­ori nav arī pie­ņē­mums, ka vī­rie­šiem pēc sek­su­āla kon­tak­ta no­teik­ti uz il­gā­ku lai­ku ga­ran­tē­tas «mīk­stas kā­jas», bet sie­vie­tēm ener­ģi­ja kū­sāt kū­sā. Kā Da­ga, tā Lī­gas pie­re­dze rā­da, ka ir vī­rie­ši, ku­ri jau pēc pār­is stun­dām ir ener­ģi­jas pil­ni, un ir sie­vie­tes, ku­rām ie­stā­jies pil­nīgs at­slā­bums. Te no sva­ra ir kā fi­zio­lo­ģis­kās īpat­nī­bas, tā tem­pe­ra­ments.

Ir vēl kāds as­pekts, ko ne­drīkst ne­pie­mi­nēt. Vis­i trīs spe­ci­ālis­ti ir vie­nis­prā­tis: sva­rī­gi, kā no­tiek sek­su­ālais kon­takts. Ru­nā­jot ne ti­kai par fi­zis­ko un emo­ci­onā­lo pus­i, bet arī par se­kām. Lie­lo slo­džu ie­tek­mē spor­tis­tu imu­ni­tā­te var būt pa­ze­mi­nā­ta. Jo zem­āka imu­ni­tā­te, jo spē­cī­gā­ka or­ga­nis­ma at­bil­des re­ak­ci­ja uz jeb­ku­ru in­fek­ci­ju, tā­dēļ pir­ma­jā vie­tā vien­mēr jā­būt dro­šī­bai. «Ne­do­mā­jot par iz­sar­gā­ša­nos, pa­stāv risks ie­gūt ve­se­lu in­fek­ci­jas bu­ķe­ti, kas no­zī­mē ār­stē­ša­nos un at­stāj ilg­sto­šu ie­spai­du uz tre­niņ­pro­ce­su. Tā ir pro­blē­ma, ar ko ko­man­das ār­stiem ir nā­cies sa­skar­ties,» ne­slēpj Dags Ču­da. Ar­tūrs Vā­ve­re pie­bilst - jā­ņem vē­rā, ka da­žā­du val­stu ie­dzī­vo­tā­jiem mēdz at­šķir­ties mik­ro­flo­ras. Pie­mē­ram, spā­ņiem kon­krē­tais mik­robs ne­iz­rai­sīs ne­ko, bet zie­meļ­nie­kiem var ra­dīt vir­kni pro­blē­mu.

Līdz­te­kus ob­jek­tī­viem fi­zio­lo­ģis­kiem rā­dī­tā­jiem ek­sis­tē arī sub­jek­tī­vie. Vie­nu no tiem ie­ski­cē Ar­tūrs Vā­ve­re. Spe­ci­ālists at­gā­di­na, ka cil­vēks pats se­vi spēj ļo­ti veik­smī­gi ie­prog­ram­mēt. Rau­gi, do­mā­jot, ja man šo­va­kar būs sekss, tad rīt būs draņ­ķī­gi, cil­vēks uz star­ta vai lau­ku­mā jau iz­iet pilns ne­ga­tī­vām do­mām. Tur­pre­tī, uz­lie­kot sev par pie­nā­ku­mu trīs vai pie­cas die­nas at­tu­rē­ties, tā ir kā se­vis uz­vil­kša­na: o, es­mu iz­tu­rē­jis, nu es uz­va­rē­šu! Pro­tams, gal­ve­no­kārt vi­su iz­šķir meis­ta­rī­ba, bet pa­pil­du pār­lie­cī­ba arī ne­kai­tē.

Kad ūdens sme­ļas mu­tē

Cil­vē­kam ne­pie­cie­ša­ma cik­lis­ka dzi­mum­dzī­ve. To sauc arī par re­la­tī­vo sek­su­ālās dzī­ve rit­mu, kas pil­nī­bā no­sta­bi­li­zē­jas ap 25 ga­du ve­cu­mu. Bet par spor­tis­tu jau arī ne­iz­aug vie­nā die­nā, tā­dēļ var teikt, ka šie abi pe­ri­odi sa­krīt. «Re­gu­lā­ra sēk­las no­plū­de ir sva­rī­ga, pre­tē­jā ga­dī­ju­mā ne­kas ne­at­tī­rās un pe­ri­odis­ki vei­do­jas sa­strē­gu­mi. Tur­klāt, jo lie­lāks lai­ka sprī­dis no vie­nas sēk­las no­plū­des līdz nā­ka­ma­jai, jo ātr­āk tā no­tiek dzi­mum­ak­ta lai­kā,» teic Ar­tūrs Vā­ve­re. Par sa­strē­gu­ma pro­sta­tī­tiem un se­kun­dā­rām in­fek­ci­jām uz tā fo­na kā­dā no se­mi­nā­riem at­mi­nas dzir­dē­jis arī Dags Ču­da, tur­klāt ne­daudz ku­ri­ozā grie­zu­mā. Pro­ti, ap­spriests pē­tī­jums, kas veikts ame­ri­kā­ņu flo­tē. Tā re­zul­tā­ti rā­dī­ju­ši, ka ar ie­priekš mi­nē­to ķe­zu mo­cī­ju­šies 30 pro­cen­ti jūr­nie­ku. «Kā­jās pie­cē­lās krie­vu ārsts un no­pra­sī­ja: kas, vai tad mū­su flo­te slik­tā­ka?» no­smej Dags. «Tā­tad pro­blē­ma pa­stāv, bet diez­gan no­slēg­ta, at­tie­cī­bā uz spor­tis­tiem nav tā­du pē­tī­ju­mu. Pie­eja šai pro­blē­mai va­rē­tu būt sa­va tem­pe­ra­men­ta ap­zi­nā­ša­nās, no sva­ra arī, kā spor­tists at­jau­no­jies, vai nav psi­his­ki pār­slo­gots, arī tre­ne­ru at­tiek­sme. Pie­slē­dzot ve­se­lo sa­prā­tu un vi­su ie­priekš mi­nē­to, ir jā­prot rast ba­lan­su.»

Ne­aiz­mirst, ka vi­su mū­žu ne­bū­si spor­tists un kaut kur tu­vā­kā vai tā­lā­kā nā­kot­nē gai­da re­ālā dzī­ve, pie­ko­di­na arī Ar­tūrs Vā­ve­re. «Vī­rie­tis pēc pa­lī­dzī­bas vēr­šas ti­kai tad, kad ūdens sme­ļas mu­tē, pie­mē­ram, at­tie­cī­bas no­nāk strup­ce­ļā un sa­prot, ka kaut ko lie­tas la­bā va­jag da­rīt,» viņš sa­ka. «Do­mā - ātr­i ar vie­nas tab­le­tī­tes pa­lī­dzī­bu vis­as ne­bū­ša­nas tiks no­vēr­stas. Tā re­āli ne­no­tiek. Tā­dēļ vē­los aici­nāt to bēr­nu un jaun­ie­šu, ku­ri cī­tī­gi tre­nē­jas vai uz ku­riem tiek iz­da­rīts liels spie­diens, ve­cā­kus ap­do­māt, ka bez spor­ta at­va­sēm kād­reiz būs arī ci­ta dzī­ve, tos­tarp sek­su­ālā. Ne­kaut­rē­ties ar to­po­šo vī­rie­ti iz­ru­nā­ties gan par in­tī­miem jau­tā­ju­miem, gan vis­pā­rē­jo fi­zis­ko ve­se­lī­bu, uz­tu­ru. Pus­au­džu ve­cu­mā ne­kas vai­rāk par re­zul­tā­tu ne­in­te­re­sē, bet uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ji, ol­bal­tum­vie­las un ci­ti pre­pa­rā­ti iz­mai­na viel­mai­ņu, ko, tā­pat kā trau­mas, jūt vē­lāk, pēc 30 ga­du ve­cu­ma. Un rei­zēm nav jā­gai­da pat tik il­gi. Ri­teņ­brau­cē­jiem bie­žāk ne­kā vie­nau­džiem ar mē­re­nu fi­zis­ko slo­dzi ve­cu­ma gru­pā no 22 līdz 25 ga­diem ir pro­blē­mas ar priekš­dzie­dze­ri. Bet airē­tā­jiem un smag­at­lē­tiem, ku­riem slo­dzes lai­kā ir liels spie­diens uz ma­zo ie­gur­ni, sim­pto­mi var iz­paus­ties jau 18 ga­du ve­cu­mā. Tas ir ag­ri...» pa­už spe­ci­ālists.