Starp gais­mu un tum­su

Sporta Avīze 23.jūnijs
 
Fo­to no Jā­ņa Jas­ju­ke­vi­ča personiskā ar­hī­va
Va­sa­ras saul­grie­žos, kad vis­ga­rā­ka­jai die­nai se­ko vi­sī­sā­kā nakts, mū­su tau­ta svin Jā­ņus. Tie ir vis­lat­vis­kā­kie un arī iz­paus­mēs... vis­daudz­vei­dī­gā­kie svēt­ki – vie­nam tā ir pa­pil­du brīv­die­na, ot­ram lus­tī­gi dār­za svēt­ki, ci­tam – tau­tas tra­dī­ci­jām un ri­tu­āliem pie­pil­dī­ti svēt­ki. Kā­da tad ir šo svēt­ku pa­tie­sā bū­tī­ba? Kā šo īso, bet īpa­šo lai­ku piln­vēr­tī­gi iz­man­tot?

Kon­sul­tē: Gun­ta Sau­le, tra­dī­ci­ju pēt­nie­ce, Kat­la­kal­na fol­klo­ras ko­pas Rā­mu­pe da­līb­nie­ce un Lat­vis­kās dzī­ves­zi­ņas cen­tra Zal­tis val­des priekš­sē­dē­tā­ja; Jā­nis Jas­ju­ke­vičs, Ve­se­lī­bas cen­tra 4 fizio­te­ra­peits un fol­klo­ras ko­pas Gro­di da­līb­nieks; Ju­ris Bat­ņa, pirt­nieks un psiho­te­ra­peits.

Pirt­nieks un psiho­te­ra­peits Ju­ris Bat­ņa uz­ska­ta, ka Jā­ņu dzi­ļā­kā bū­tī­ba mek­lē­ja­ma ne­vis ma­te­ri­āla­jā, bet ga­rī­ga­jā pa­sau­lē: «Man tuvs ir uz­skats, ka ne­esam fi­zis­kas būt­nes, kas ti­kai bau­da dzī­vi, bet gan ga­rī­gas būt­nes, dvē­se­les, kas caur mū­su ve­cā­kiem, kas ir šīs pa­sau­les die­vi, ie­nā­ku­šas ma­te­ri­āla­jā pa­sau­lē to ie­pa­zīt. Tā­dēļ, ma­nu­prāt, Jā­ņi ir laiks, kad jo īpa­ši pie­do­māt par to, kas no­tiek ar tum­su kat­rā cil­vē­kā, ga­rī­gi at­tī­rī­ties un sa­kār­tot sa­vu iek­šē­jo pa­sau­li.»

Svēt­ki ne­ro­das pa­ši no se­vis, tiem ir jā­ga­ta­vo­jas. Ir at­se­viš­ķas lie­tas un dar­bi, kas at­tie­cas tie­ši uz vī­riem, ci­ti - sie­vām. Šo­reiz ap­lū­ko­sim vī­ru dar­bus, ku­rus vei­cot ie­spē­jams pie­tu­vo­ties Jā­ņu bū­tī­bai.

Pirms kat­riem svēt­kiem no­tiek mā­jas uz­po­ša­na un iz­ro­tā­ša­na. «Ma­nu­prāt, katrs vīrs, dēls un brā­lis būs prie­cīgs, ja va­rēs ģi­me­nes sie­vie­tēm ša­jos dar­bos, kas to­mēr ir kriet­ni vai­rāk ne­kā ik­die­nas uz­kop­ša­na, pa­lī­dzēt,» sa­ka Gun­ta Sau­le. «Un būs ar mie­ru aiziet uz me­žu vai tu­vā­ko bir­zī­ti, un at­nest ozol­za­rus, mei­jas, kal­mes, lai mā­ja bū­tu iz­ro­tā­ta un smar­žī­ga.» Jā­ņos vi­sam jā­būt tī­ram un sa­kār­to­tam ne ti­kai fi­zis­ki, bet arī ener­ģē­tis­ki, tā­dēļ Ju­ris Bat­ņa ie­sa­ka uz­kop­ša­nas dar­bu lai­kā dar­bo­ties arī ga­rī­gi. «Ja dār­zā ra­vē­ju ne­zā­les, do­mā­ju, kas ir tas, ko gri­bē­tu iz­ra­vēt se­vī, ja sa­kop­ju pa­gra­bu, pie­do­mā­ju, ka pa­grabs - tā ir ma­na zem­ap­zi­ņa - kas ta­jā bū­tu kār­to­jams?» pie­mē­rus min Ju­ris.

Tur­pi­not par saim­nie­cis­ko pus­i, kār­tīgs ģi­me­nes gal­va sa­rū­pē alu, kas ir Jā­ņu sak­rā­lais dzē­riens. Bet ne šā­du tā­du - pa­tie­šām la­bu alu! Jā­ņu nak­tī dzē­rie­nus ne­jauc - dzer ti­kai alu vai, ja vē­las, ko bez­al­ko­ho­lis­ku, un ēd sie­ru. Ne­kas cits nav va­ja­dzīgs. «Pro­tams, gal­du var klāt tik ba­gā­tī­gu, cik katrs vē­las,» sa­ka Gun­ta. «Vien jau­tā­jums, ar kā­du do­mu to da­ra? Ja ar mēr­ķi vien­kār­ši pie­ēs­ties, ne­kā sak­rā­la ta­jā ne­būs, bet to var da­rīt, arī vē­lot ģi­me­nei pār­ti­cī­bu, lai dzī­ve bū­tu ba­gā­tī­ga - tad svēt­ku mal­tī­te ie­gūs ci­tu vēr­tī­bu.»

Vī­riem Jā­ņu lai­kā ne­pie­cie­ša­ma in­ten­sī­va sa­ska­re ar ugu­ni, tā­dēļ vis­sva­rī­gā­kie ri­tu­ālie dar­bi sais­tās tie­ši ar šo sti­hi­ju. Pir­mais uz­de­vums vī­riem ir ie­kār­tot Jā­ņu kal­nu - vie­tu, kur tiks pa­va­dī­ta vi­sa nakts no sau­les rie­ta līdz sau­les lēk­tam. Jā­nis Jas­ju­ke­vičs no­rā­da, ka vis­pie­mē­ro­tā­kā vie­ta bū­tu īsts kalns vai pa­kalns, bet ne mā­jas pa­galms. Jā­ņa kal­nam vī­ri gā­dā mal­ku uguns­ku­ram, sa­gā­dā bēr­zu mei­jas, lai iz­vei­do­tu vār­tus: vie­nus sau­llrie­tam, ot­rus sau­llēk­tam, tre­šos - Jā­ņa bēr­niem. Ik­viens svēt­ku da­līb­nieks ša­jā nak­tī kļūst par Jā­ņa bēr­nu. Tad tiek bū­vē­ta pū­de­le - uguns mu­ca kārts ga­lā, kam ir vai­rā­kas no­zī­mes - vī­riš­ķī­bas sim­bols, saik­ne ar de­beš­ķī­go, Die­vu de­be­sīs, at­gā­di­nā­jums, ka gais­ma nāk no de­be­sīm. Kad pū­de­le ie­deg­ta un pa­cel­ta augs­tu gai­sā, vī­ri plecs pie ple­ca vei­do no­slēg­tu ap­li, pie­au­got tem­pam un uz­krā­jot ener­ģi­ju bun­gu un dū­du rit­mā, tie de­jo ri­tu­ālu de­ju ap pū­de­li. Vī­ri ga­ta­vo arī lā­pas, uguns ra­tu un uguns plos­ti­ņu, ko nakts mel­nu­mā laist upē vai eze­rā. «Kat­rai lie­tai Jā­ņos ir sa­va no­zī­me, arī uguns ra­tam, ku­ru de­go­šu ri­pi­na le­jup no kal­na un pēc ku­ra ri­tē­ju­ma var spriest par nā­ka­mā ga­da veik­smēm vai ne­veik­smēm,» stās­ta Jā­nis Jas­ju­ke­vičs.

Pa­ru­nā­ties ar Die­vi­ņu

Jā­ņu nakts mis­tē­ri­jas sa­stāv­da­ļa var būt arī pirts ri­tu­āls. Mū­su sen­ču uz­tve­rē pirts aiz­vien bi­ju­si Mā­ras un Lai­mas baz­nī­ca, vie­ta, kur lat­vie­tis var pa­ru­nā­ties ar Die­vu. Šo­die­nas sa­sprin­gta­jā dzī­ves rit­mā, kas pie­pra­sa daudz fi­zis­ko un ga­rī­go re­sur­su, tā, ie­spē­jams, ir vie­nī­gā vie­ta, kur pa īs­tam sa­tik­ties ar se­vi.

Pirts sirds ir kur­tu­ve un pēr­tu­ve, un tās kva­li­tā­ti no­sa­ka krāsns - cik kva­li­ta­tī­va, ku­rā vie­tā iz­bū­vē­ta, kā arī ven­ti­lā­ci­ja. Abi ie­priekš mi­nē­tie ir vī­riš­ķie ele­men­ti, bet Jā­ņos mij­ie­dar­bī­bā un līdz­sva­rā ir kā vī­riš­ķā, tā sie­viš­ķā ener­ģi­ja, tā­dēļ pir­tī nes iek­šā arī sie­viš­ķos ele­men­tus - ūde­ni un augus. Lat­vie­ši ir vie­nī­gā tau­ta, kas pir­tī ie­nes tik daudz da­bas. Jā­ņos tās ener­ģi­ja ir mak­si­mā­la, tā­dēļ jā­brien pļa­vā mek­lēt trej­de­vi­ņas zā­les, ko pēc tam ņemt līdz­i uz pir­ti. Da­ļu vā­ku­ma var sa­siet puš­ķī, ko, kā sa­ka Ju­ris Bat­ņa, «lik­si zem de­gu­na». Vi­sāt­rāk uz mums ie­dar­bo­jas tas, ko ie­el­po­jam, tur­klāt pir­tī ar smar­žu pa­lī­dzī­bu ie­spē­jams se­vi ļo­ti dzi­ļi po­zi­tī­vi ie­prog­ram­mēt kā fi­zis­ki, tā ga­rī­gi. No zie­diem un augiem vei­do arī tā sau­kto zā­ļu pa­klā­ji­ņu, ko no­klāj uz lā­vas, sa­vu­kārt pa­par­des un kal­mes liek uz pirts grī­das.

Sva­rī­ga ir pirts tem­pe­ra­tū­ra. Va­sa­rā op­ti­mā­lais kar­stums pēr­tu­vē ir no 60 līdz 80 grā­diem. Vis­la­bāk cil­vēks svīst 80 grā­dos un gai­sā ar 30 pro­cen­tiem mit­ru­ma. Ju­ris Bat­ņa ie­sa­ka va­dī­ties pēc se­ko­jo­šas for­mu­las: ve­se­lī­gais tem­pe­ra­tū­ras un gai­sa mit­ru­ma di­apa­zons, tos sa­sum­mē­jot ko­pā, ir 100 līdz 120 pun­kti. Ja sum­ma ir ma­zā­ka par 100, par maz, bet ja lie­lā­ka par 120, or­ga­nis­mam ro­das pār­slo­dze.

Lat­vis­kais pirts ri­tu­āls ilgst trīs līdz četr­as stun­das, no ku­rām uz lā­vas ko­pu­mā ne­va­ja­dzē­tu pa­va­dīt il­gāk par stun­du, tā­dēļ laiks jā­sa­da­la piec­os ie­gā­jie­nos. Pir­ma­jā rei­zē vien­kār­ši jā­iz­sil­dās. Tiem, ku­ri ne­pa­nes kar­stu­mu, Ju­ris Bat­ņa re­ko­men­dē pa­mēr­cēt kā­jas van­ni­ņā, ku­rā sa­lik­tas jā­ņu­zā­les, tā da­bas ener­ģi­ju uz­ņe­mot cau­ri pē­dām. Gu­ļot uz lā­vas, sva­rī­gi do­mās pār­ci­lāt ne­vis ne­pa­da­rī­tos un/vai vēl da­rā­mos dar­bus, bet vērst uz­ma­nī­bu se­vis iek­šē­jai sa­kop­ša­nai, ie­el­pot zā­lī­šu smar­žu, at­slā­bi­nā­ties. Ju­ris velk pa­ra­lē­les ar spor­ta tre­ni­ņu, kur ie­sil­dī­ša­nās ne­kad nav ga­rā­ka un sma­gā­ka par pa­šu tre­ni­ņu, tā­dēļ pir­ma­jā ie­gā­jie­nā uz lā­vas jā­pa­va­da ne vai­rāk kā 10 līdz 12 mi­nū­tes. Kār­tī­ga svī­ša­na sā­kas sep­tī­ta­jā as­to­ta­jā mi­nū­tē.

Ot­ra­jā rei­zē at­tī­ra ādu. Šim no­lū­kam lie­to da­žā­dus skrub­jus, pie­mē­ram, tra­di­ci­onā­lais skru­bis sa­stāv no jū­ras sāls, kam pie­vie­no­ti zir­ņu mil­ti, aro­mā­tis­kās eļ­ļas, māls, bet Jā­ņi ir rei­ze, kad var likt lie­tā ie­priekš sa­plūk­tās jā­ņu­zā­les - no tām iz­vei­do vīk­šķī­ti un kār­tī­gi no­rī­vē vi­su ķer­me­ni.

Tre­šo rei­zi dē­vē par ma­zo pē­rie­nu. Or­ga­nisms ir at­tī­rī­jies, ādas po­ras at­vē­ru­šās, tā­dēļ vēr­tī­gi pa­ba­rot ādu ar me­du. Ie­zie­žas ar me­du, kam var pa­pil­dus pie­vie­not sa­mal­tu vī­bot­ni vai vī­grie­zi un to vieg­li ie­per ādā. Arī šis posms, tā­pat kā ie­priek­šē­jie, ilgst 10 līdz 12 mi­nū­tes.

Ce­tur­tā rei­ze ir vis­sva­rī­gā­kā, to sauc par lie­lo ener­ģē­tis­ko pē­rie­nu, kas ilgst vis­maz 20 mi­nū­tes. Pirms gu­ļas uz lā­vas, pa­gal­vī no­liek spil­ven­slo­tu, kas da­ri­nā­ta no bēr­za za­riem ar jā­ņu­zā­ļu pie­jau­ku­mu. Rū­pī­gi jā­sar­gā gal­va no pār­kar­ša­nas, tā­dēļ ne­pie­cie­ša­mas trīs slo­tas, ko pēc ap­gul­ša­nās uz lā­vas uz­liek uz gal­vas un kak­la. Di­vas liek uz lie­la­jiem asins­va­diem ab­pus kak­lam, tre­šo uz avo­ti­ņa gal­vas virs­pu­sē.

Lie­lā pē­rie­na lai­kā tiek iz­man­to­tas vai­rā­kas slo­tas, kat­rai ir sa­va no­zī­me. Sāk ar at­tī­ro­šu slo­tu, kas vī­rie­tim ir ap­ses, vī­bot­nes vai ka­di­ķa (tā gan vai­rāk der zie­mas saul­grie­žiem). Jā­ņos tra­di­ci­onā­la ir vī­bot­nes slo­ta. Tur­pi­na ar kar­sē­jo­šu slo­tu no ozo­la za­riem. Ozols ir vī­riš­ķī­bas sim­bols, vī­ru spē­ka slo­ta. «Ne vel­ti teikts, ka pa ozo­la za­riem Jā­ņos Die­viņš no­kāpj uz ze­mes vai Jā­nis, kas ir Die­va dēls, no­kāpj sa­vu tau­tu ap­rau­dzīt. Bez tam, dau­dzi vī­rie­ši dzī­ves sa­rež­ģī­ta­jās si­tu­āci­jās ir spies­ti sa­val­dī­ties, līdz ar to bie­ži vien vi­ņiem var būt pa­aug­sti­nāts asins­spie­diens,» skaid­ro pie­re­dzē­ju­šais pirt­nieks. «Ozo­la za­ru slo­ta pa­līdz nor­ma­li­zēt spie­die­nu un at­brī­vo­ties no uz­krā­ta­jām ne­at­re­aģē­tām dus­mām.» Tad vēl ir īpa­šo uz­de­vu­mu slo­tas, pie­mē­ram, ja vē­las no­ņemt ne­ga­tī­vu ener­ģi­ju un sa­kār­tot nau­das plūs­mu, der kļa­vas slo­ta. No­slē­gu­mā se­ko aiz­sar­dzī­bas pē­riens, ko veic ar pī­lā­dža slo­tu.

Piekt­ā jeb no­slē­dzo­šā so­ļa lai­kā jā­iz­bau­da ra­sas spēks. Vis­pirms pa­sil­dās pir­tī un tad ie­gu­ļas un pa­vār­tās ra­sā, kas sa­ņē­mu­si da­bas spē­ku. Var iz­bau­dīt arī pel­di ba­sei­nā, ja tāds ir, vai tu­vu­mā eso­šā ūdens­krā­tu­vē. Jā­at­ce­ras, ka ūde­nī ne­vis ie­lec, bet ne­stei­dzī­gi ie­brien. «Lēkt ne­va­jag,» gal­vu no­lie­dzo­ši pa­šū­po Ju­ris. Ko vēl ne­va­ja­dzē­tu da­rīt? «Pirts nav vie­ta, kur sa­cen­sties, kurš il­gāk no­sē­dēs uz lā­vas - šā­di ga­dī­ju­mi ir bei­gu­šies le­tā­li. Ir bez­ga­la daudz ci­tu vie­tu, kur to da­rīt. Tā­pat lat­vis­ka­jā pirts ri­tu­ālā nav ie­do­mā­ja­ma al­ko­ho­la lie­to­ša­na. Asins­ri­te uz­la­bo­jas arī bez tā, jo at­ve­ras vi­si cil­vē­ka ķer­me­nī eso­šie 60 līdz 90 tūk­sto­ši kilo­met­ru (!) ka­pi­lā­ru. Tur­klāt tas ir darbs ar ener­ģi­ju un mai­nī­tu ap­zi­ņas stā­vok­li. Ja tas ir mai­nīts ar al­ko­ho­la pa­lī­dzī­bu, ri­tu­āls zau­dē jē­gu,» sa­ka Ju­ris.

Bal­to krek­lu laiks

Kad dar­bi pa­da­rī­ti un sa­ņemts pirts dzie­di­no­šais spēks, var uz­vilkt bal­tu krek­lu un go­dam no­svi­nēt saul­grie­žu nak­ti. Sva­rī­gi ap­lī­got kai­mi­ņu sē­tu, bet ne aiziet alu un sie­ru uz­pra­sīt. «Vis­pirms iz­stās­ti, ko la­bu tur esi ie­rau­dzī­jis, ko no­vē­li šai sē­tai un ta­jā dzī­vo­jo­ša­jiem ļau­dīm - tu nāc nest svē­tī­bu! Pēc tam, kad esi ko la­bu vē­lē­jis, va­ri sa­ņemt cie­nas­tu,» pa­skaid­ro Gun­ta Sau­le. Pa vi­du dzies­mām un ro­ta­ļām vi­ņa ie­sa­ka at­rast mir­kli, kad pa­iet ga­ba­li­ņu prom no uguns­ku­ra, lai pa­klau­sī­tos upes ča­lās, ap­kārt eso­šās da­bas ska­ņās vai tie­ši ot­rā­di - ie­klau­sī­tos klu­su­mā, pa­ma­nī­tu, kā­da gais­ma pa­tie­sī­bā ir de­be­sīs, kaut vēl nakts.

«Es Jā­ņos sa­ņe­mu ze­mes spē­ku un Sau­les ener­ģi­ju vi­sam nā­ka­ma­jam ga­dam,» stās­ta Jā­nis Jas­ju­ke­vičs. «Ja ie­priekš mi­nē­tie ri­tu­ālie uz­de­vu­mi sā­ku­mā šķiet grū­ti pa­vei­ca­mi, ne­va­jag no­bī­ties, va­jag sākt ar ma­zu­mi­ņu. Ie­ku­riet sau­lrie­tā uguns­ku­ru, bet ne­iz­man­to­jiet to kā pik­ni­ka gri­lu vai vie­tu da­žā­du dra­zu sa­de­dzi­nā­ša­nai. Pie­šķi­riet ugu­nij ša­jā nak­tī sak­rā­lu no­zī­mi, jo tā Jā­ņos aiz­stāj sau­li pa­šu. Sa­gai­diet sau­llēk­tu. Rei­zēm, Jā­ņos uz­vel­kot bal­tu krek­lu, jau mai­nās sa­jū­tas. Balts krekls iz­se­nis ir sais­tī­jies ar svē­tī­bu un ve­se­lī­bu. Pa­mē­ģi­niet ļau­ties nakts pel­dei, tas ir ļo­ti spē­ci­no­ši. Ūdens ļauj aiz­plūst vi­sam ne­va­ja­dzī­ga­jam, trau­cē­jo­šam un at­brī­vo vie­tu dzī­vī­bas un prie­ka ener­ģi­jai. Iz­bau­diet to!» Mil­zī­go lab­vē­lī­gās ener­ģi­jas plūs­mu ak­cen­tē arī Ju­ris Bat­ņa, at­gā­di­not, ka kos­mis­kās lū­kas ir va­ļā - kā­du do­mu un ap­zi­ņas sēk­lu ta­jās ie­lik­sim, tā­dus aug­ļus plūk­sim: «Mums vi­siem šo­dien ir va­ja­dzīgs spēks, lai va­rē­tu iz­da­rīt to, ko spē­jam, un iz­tu­rēt to, ko ne­spē­jam mai­nīt.»