Saldā uzvara un rūgtais šampanietis

Sporta Avīze 5.novembris
 
Latvijas Sporta Muzeja arhīvs
Bija skaidrs, ka TTT ziedu laiki nepielūdzami tuvojas noslēgumam. Vairāk nekā divdesmit gadu zelta meitenes no Latvijas bija dominējušas Padomju Savienības un Eiropas basketbolā, bet skaistais sapnis tuvojās beigām. Tomēr 1987. gada martā TTT vēl pietika resursu, lai uzstātos ar pēdējo priekšnesumu uz lielā basketbola skatuves...

PIRMS SPĒLES

Kopš kluba izveidošanas 1958. gada augustā TTT basketbolistes Eiropas kausā bija uzvarējušas 18 reižu, bet PSRS čempionāta zelta godalgas kaklā kārušas 21 reizi. Taču astoņdesmito gadu otrajā pusē spēku samēri mainījās. PSRS čempionātā TTT pēdējoreiz uzvarēja 1984. gadā, bet Eiropas spēcīgākās komandas titulu pēdējoreiz izdevās izcīnīt 1982. gadā. Pirmie trauksmes zvani ieskanējās jau 1983. gadā, kad komanda sāka buksēt, taču galvenais treneris Raimonds Karnītis spītīgi iestājās pret otras meistarkomandas izveidi, kurā jaunās spēlētājas varētu apgūt modernā basketbola stilu. Karnītis norādīja, ka tādējādi mazināsies konkurence par vietu TTT sastāvā, kas neizbēgami novedīs pie panākumu sērijas beigām. Bet zaudējumus piedot neviens negrasījās.

Trīspunktu metiena parādīšanās un liberālie noteikumu traktējumi bija izdevīgāki pretiniecēm. Citas komandas centās spēlēt arvien ātrāk, lai varenā Uļjana Semjonova nepaspētu nostāties aizsardzības bastionu centrā. Kad ātri mēģināja spēlēt arī TTT komanda, sākās kļūdas, tādēļ Karnītis kuģi stūrēja atpakaļ miera ostā, kur par drošām uzvarām rūpējās Uļa. Bieži vien gūto punktu sadalījums komandā starp Uļu un pārējām spēlētājām bija 50% pret 50%. Uzvaras nāca, bet vizuāli basketbols nebija tik baudāms kā agrāk, un pret to balsoja arī skatītāji.

1986./1987. gada sezonas sākumā Karnītis pēc neveiksmīgas spēles Rīgā pārcieta infarktu un nonāca slimnīcā, bet TTT vadības grožus savās rokās pārņēma Andris Purkalns un Juris Garkalns. Viņiem bija jāved komanda uz Eiropas otra spēcīgākā klubu turnīra - itāliešu basketbolistes Liliānas Ronketi vārdā nosauktā kausa izcīņas - finālu. Pamatturnīrā TTT bija gana pārliecinoši uzvarējusi grupā (4-0), bet pusfinālā divu maču summā pārspējusi Dienvidslāvijas komandu Ļubļanas Iskra (73:54 un 72:81). Finālspēlei bija jānotiek Vitenheimā. Nelielā Francijas pilsētiņā pie Rietumvācijas robežas, kurā mitinājās 13-14 tūkstoši iedzīvotāju. Par spīti pilsētas izmēriem un salīdzinoši nelielajai hallei (2000 skatītāju vietu), Vitenheimā jau bija noticis 1980. gada Eiropas kausa fināls un 1983. gada Eiropas jauniešu meistarsacīkšu spēles.

Mācījušies no iepriekšējo gadu kļūdām, kad TTT spēlētājas, cīnoties divās frontēs - PSRS čempionātā un Eiropā -, zaudēja izšķirošos mačus, šoreiz kārts tika likta uz Ronketi kausu. Sešas vadošās spēlētājas nemaz nedevās izbraukumā uz spēli pret PSRS čempionāta līdervienību Novosibirskas Dinamo. Tādēļ viņas bija pietiekami svaigas, kad ar lidmašīnu caur Maskavu devās uz Cīrihi, no kurienes ar autobusu nokļuva Milūzas priekšpilsētā Vitenheimā. Divas dienas pirms finālmača turpat tika nosvinēta arī Uļas 35. dzimšanas diena, bet vietējā laikrakstā nākamajā dienā bija atrodams apjomīgs raksts par pasaules sieviešu basketbola leģendu.

Fināla pretinieces - Milānas komanda, kas valkā kosmētikas ražošanas uzņēmuma Deborah vārdu. Pretinieču spēļu videoieraksti tajos laikos bija milzīgs retums, bet TTT komandai ar sporta biedrības Daugava trenera Valda Ozola pūlēm tādu bija izdevies sadabūt. Tie bija gluži vai svētki. Taktiku izšķirošajai cīņai Purkalnam un Garkalnam palīdzēja izvēlēties arī Karnītis, Oļģerts Altbergs un Maigonis Geistards. Vīri stumdīja un bīdīja šaha figūriņas, līdz atrada potenciāli labākos ieročus, ar kuriem dabūt Ronketi kausu uz Rīgu.

Latvijas Sporta Muzeja arhīvs

Turpinājumu lasi nākamajā lapā