6:6. Ozoliņa benifice Soltleiksitijā

Sporta Avīze 5.maijs
 

2.lapa no 4 lapām

SPĒLE

Esmu redzējis gandrīz visus Ozoliņa mačus Latvijas izlasē, bet 2002. gada 10. februārī viņš aizvadīja savu labāko spēli. Kīnens Floridā bija atgriezis Ozoliņam hokeja prieku, kas bija zudis Karolīnā, liekot Sandim darboties teju vai pusstundu katrā mačā. No Latvijas gan dažbrīd škita, ka Ozo tiek nodzīts kā zirgs, taču izrādījās, ka alojamies: Sandis, ierodoties no kuģa uz balli, spēlēja tiešām lieliski. Ne viņam vajadzēja saspēlēties ar Atvaru Tribuncovcu, ne atsvaidzināt vairākuma izspēli ar Andreju Maticinu, Ozoliņš komfortabli laukumā jutās ar jebkuru spēlētāju no Latvijas izlases. Sanda četras rezultatīvās piespēles - superklase! Kā rozīnes Latvijas izlases ogumaizē. Izšķirošā - otrās trešdaļas pašās beigās, kad Latvijas izlases spēlētājs ar 18. numuru uz muguras, it kā slinki virzījās uz priekšu gar apmali slovāku zonā, tad negaidīta piespēle vārtpriekšā, un Aleksandrs Macijevskis no mazcerīgā 3:6 panāca cerīgāko 4:6. Pieļauto kļūdu viduszonā, kad tika zaudēti trešie vārti, kompensēja šīs lieliskās piespēles partneriem. Mums bija iespēja klātienē redzēt Ozolina plusus un mīnusus.

Pirms olimpiskā hokeja turnīra prognozētā favorītu Slovākijas un Latvijas izlašu spēle aizritēja kā labā Holivudas scenārijā ar zvaigžnu spēlēm raksturīgo iemesto ripu skaitu - divpadsmit. Tā nebija vārtsargu diena, un atšķirībā no spēles ar Austriju šoka terapiju nācās pārdzīvot mūsu komandai. Jau spēles 11. sekundē varējām pārliecināties, ka mačam ar Latviju sāncenši gatavojušies ļoti rūpīgi. Slovāku hokeja izlūkdiesnts bija atšifrējis, ka vārtsarga Sergeja Naumova vājā vieta ir tālšāvienu atvairīšana, un to pa reizei izmantoja Štumpels (tobrīd trešie ātrākie vārti ziemas olimpisko spēļu turnīros) un Pardavijs. Latvijas izlase pretī lika kombināciju hokeju, kur galvenā dispečera lomu spēlēja NHL pussargs Ozoliņš. Savas vārtu gūšanas iespējas gan Sandis neizmantoja, bet, pašam spēlējot brīvi un atraisīti, deva pārliecību pārējiem puikām. Un ne jau tikai Ozo vainīgs, ka otrajā trešdaļā mūsu hokejisti iekrita slovāku lamatās - piekrizdami atklātā hokeja izaicinājumam. Brīžos, kad uzbrucējiem pašiem vajadzēja izšķirties par vārtu apdraudēšanu, reizēm tālu viesu aizsardzības zonā tika ievilkti aizsargi. Tā zaudējām sestos vārtus, kad Kerčs vilcinājās ar metienu, bet Laviņa pieslēgšanās uzbrukumam beidzās ar slovāku pretuzbrukumu - četri pret vienu aizsargu.

Pats spēles sākums bija dramatisks, tad Slava Fanduļs realizēja vienu no slovāku noraidījumiem, ko bija izprovocējis Saša Beļavskis. Šķita - nu jau viss aizies, bet kādā spēles epizodē, krītot uz ledus, ceļgala krusteniskās saites savainoja mūsu karognesējs spēļu atklāšanas ceremonijā - Harijs Vītoliņš. Turklāt tas notika nežēlīgi agri - 8. minūtē. Slovāki iemeta savu otro ripu, bet Lindstremsun Baldonieks bija spiesti pāriet uz spēlēšanu trijās maiņās. No pirmās trešdaļas desmitās minūtes laukumā vairs neparādījās ceturtā trijnieka uzbrucēji Sergejs Seņins un Kaspars Astašenko, Tikai epizodiski - pieredzējušais Andrejs Maticins. Likās, ka Lindstrema sapņu pils sagruvusi. Spēlēt pret Slovākiju trijās maiņās? Tā taču ir pašnāvība! Ja Slovākijai ierindā gandrīz tās labākais uzbrukums slovāku hokeja vēsturē - Demitra, Marians Hosa, Štumpels, Kapušs, Roberts Petrovickis, tādi metoši aizsargi kā Višņovskis un Lintners. Bet! Arī slovāki spēlēja trijās uzbrucēju maiņās. Kaut viņus kopā bija vācis NHL superzvaigzne Peters Štjastnijs, NHL spēlēs aizņemtos uzbrucējus Šatanu un Handzušu arī viņš nevarēja dabūt.

Pavisam amizanta bija situācija ar Palfiju. Kurš gan bija Soltleiksitijā, bet maču bija spiests vērot no tribīnēm. Palfija stallis - Losandželosas Kings viņu bija atlaiduši uz spēlēm ar Vāciju un Latviju, bet... tikai uz vienu. Un, mēģinot glābt maču ar Vāciju, Slovākijas izlases galvenais treneris Jans Filcs viņu bija izmantojis jau tajā... Kings rūpējās par sava zirga darbaspējām pēc olimpiādes. Jau pēc 6:6, kas slovākiem bija līdzvērtīgs zaudējumam, Filcs spļāva zili zaļu: “Starptautiskajā hokejā noteikumus diktē NHL. Lai arī Palfijam nebija spēles NHL čempionātā, kluba vadība strikti pateica, ka viņš var piedalīties tikai vienā mačā - pret Vāciju vai Latviju...”

Vispirms gan viens no vairākiem Aleksandriem Latvijas komandā - Ņiživijs panāca 2:2, tad cits Aleksandrs - Macijevskis pēc Ozo tālās piespēles bija pamanījis nepiesegtu tālo stūri, un 3:2. Un tad sekoja četras ripas Naumova vārtos. Viduszonā kļūdījas Ozo, Hosas atbilde - 3:3. Panteļejevs atstāj mūs trijatā, un Višņovskis iemet savu golu - 4:3, Atkal noraidījums, pārāk aktīvi nospēlējis Ignatjevs un sevi piesaka vēlākais Rīgas dinamietis Roberts Petrovickis - 5:3. Kerčs uzbrukumā pauzē mazliet par ilgu un Demitra pretuzbrukumā panāk - 6:3. 39. minūte - pilnīgs vakars uz ezera. Un tad seko iepriekšaprakstīta Ozo un Mocika sadarbība: “Sandis iedeva labu piespēli, un man vajadzēja tikai trāpīt vārtu tukšajā stūrī.”

Trešās trešdaļas sākumā par sevi atgādināja Beļavskis - 5:6, un savas karjeras svarīgākos vārtus guva Tribuncovs. Kurš visu maču spēlēja vienkārši un droši, un kopā ar Ozoliņu un Skrastiņu bija labākie spēki aizsardzībā. Skrastiņš kā aizsargs vispār nospēlēja izcili, it sevišķi savu vārtu priekšā. Pusi ripu bija iemetusi Ciprusa maiņa, turklāt divas dānis Macijevskis un zviedru otrajā līgā spēlējušais Beļavskis. Kārtējo reizi apliecinot, ka būtiskākais nav vis, kur tu spēlē, bet - kā. Bet jāspēlē ir no visas sirds.

Armands Puče

Turpinājumu lasi nākamajā lapā