6:6. Ozoliņa benifice Soltleiksitijā

Sporta Avīze 5.maijs
 
Armands Puče
Laikā, kad Latvijas izlase izmisīgi mokās ar ripas dabūšanu pretinieku vārtos, laiks atcerēties vienu no tām spēlēm, kad komandas uzbrukums uguņoja. Turklāt nopietnā turnīrā pret nopietnu sāncensi – Soltleiksitijas olimpiskajās spēlēt pret Slovākiju. 12 ripas, brālīgi sadalītas uz pusēm abos vārtos – tas tik bija mačs!

PIRMS SPĒLES

Tiesības Latvijas hokeja izlasei jaunajos laikos pirmo reizi piedalīties ziemas olimpiskajās spēlēs izcīnīja Haralds Vasiļjevs, bet, kā tas mēdz notikt sportā un jo sevišķi Latvijas hokejā - viens neveiksmīgs turnīrs Ķelnē (2001) var izjaukt visu lielo mīlu, kas bijusi pirms tam. Tiesa, arī Vasiļjevam nekādas milzu mīlestības ar Kirovu Lipmanu nebija - pat pēc veiksmīgā Pēterburgas pasaules čempionāta (2000). Un 2001. gada vasarā Latvijai bija jauns hokeja stūrmanis - zviedrs Kurts Lindstrems (tolaik 51 gads) - pasaules hokejā gana zināms treneris, kurš 1995. gadā Somijai pirmo reizi ļāva triumfēt pasaules čempionātā. Saprotams, ka Latvijas hokejs Kurrem bija svešs kā mums Šrilankas krikets, to pilnībā viņš iepazina tikai trešajā gadā, kad pasaules čempionātā Prāgā gražīgajam Sergejam Žoltokam atļāvās pateikt, ja viņu kaut kas neapmierinot, varot braukt atpakaļ uz Rīgu...

Bet Soltleiksitijā Lindstrems pat lāga nezināja, kā kuru sauc... Tāpēc bija vairāki kuriozi atgadījumi. Kādā no spēlēm uz laiku nolicis Rodrigo Laviņu rezervē, Kurre par viņu vispār aizmirsa un varbūt Rodžers rezervē sēdētu joprojām, ja pats neuzprasītos... Izlases kandidātu sarakstu veidoja un zviedram piedāvāja Māris Baldonieks, tolaik LHF ģenerālsekretārs un Lindstrema palīgs izlasē. Lai gan dažādos laikos no dažu hokejistu tēviem esmu dzirdējis, ka Baldonieks neesot objektīvs, taču kopumā Māris allaž centās nokomplektēt iespējami spēcīgāko Latvijas izlasi.

Pirms Soltleiksitijas tas nebija viegls uzdevums. Kā pirms komandas izvadīšanas uz ASV smēja LOK prezidents Vilnis Baltiņš: “Latvijas hokeja īpatnība ir tā, Latvijā... nav hokejistu.” Baltkrievijas čempionāts, kur tad spēlēja Rīga 2000 un Liepājas metalurgs, vēl nebija tik stiprs, lai spētu gatavot hokejistus izlasei, un Latvijas izlase 2002. gada ziemas olimpiskajām spēlēm bija kā no visas pasaules šūdināts zirga deķis. Ar caurumiem.

NHL gan it kā ļāva spēlētājiem pārstāvēt savas valstis, bet tikai olimpisko spēļu otrajā posmā. Lielais sešnieks (Kanāda, ASV, Krievija, Zviedrija, Somija, Čehija) ar to varēja būt apmierināts, bet Latvijai, Vācijai, bet jo sevišķi Slovākijai, kurai NHL bija gandrīz 30 spēlētāju, uz pasaules ziemas sporta lielākā foruma (!?) pirmā posma spēlēm bija neiespējami dabūt visus savus labākos. Mums, Slovākijai un Vācijai spēles bija 9., 10. un 12. februārī, kad NHL vēl nebija sācies pārtraukums, bet atlaist kādu uz Soltleiksitiju, kamēr NHL klubs spēlē? Praktiski neiespējami.

Arturs Irbe savā Karolīnas Hurricanes bija gatavs nesaņemt pat algu par izlaistajiem mačiem - lai tikai spēlētu savas valsts izlasē! NHL komisāra Gerija Betmena atbilde bija nepārprotma: pat ja klubs tevi NHL spēļu laikā atlaidīs uz olimpiādi, līga tevi, Irbe, diskvalificēs līdz sezonas beigām! Līdz ar to Sandis Ozoliņš (Florida) un Kārlis Skrastiņš (Našvila) varēja izrauties uz... vienu spēli, Irbe - uz divām. Bet Minesotas Wild Sergeju Žoltoku - tolaik mūsu labāko centra uzbrucēju - vispār atteicās laist uz Soltleiku, kaut to viņiem bija lūdzis... Latvijas premjers Andris Bērziņš. Žoltoka darba vieta ir Wild! Un basta!

Trīs NHL spēlētājus jau minēju, ceturtais - Herberts Vasiļjevs bija savainots. Pārējie? Krievijas virslīgā spēlēja Viktors Ignatjevs (Čerepovecas Severstaļ), Rodrigo Laviņš un Oļegs Sorokins (Permas Molot/Prikamje), Aleksandrs Ņiživijs (Maskavas Dinamo), Vācijas DEL līgā - Atvars Tribuncovs, Aleksandrs Kerčs, Vjačeslavs Fanduļs (Berlīnes Capitals), Somijā - Aigars Cipruss (Helsinku HIFK), Zviedrijā - Sergejs Naumovs (Stokholmas Djurgarden), zviedru zemē kā trešajā klubā sezonā bija apmeties arī Grigorijs Panteļejevs (Sodertelje), trīs uzbrucēji mums bija no Dānijas - Aleksandrs Macijevskis (Odenses Bulldogs), Sergejs Seņins (Herningas Blue Fox) un Leonīds Tambijevs (Rodovre). Bet bija arī vairāki otro līgu spēlētāji - kā Andrejs Maticins (zviedru Nykopings), Aleksandrs Beļavskis (Ūmeo Bjorkloven), Aleksandrs Semjonovs (Arboga), Harijs Vītoliņš (Šveices Thurgau), Kaspars Astašenko (Lovelokas Monsters, AHL) Igors Bondarevs (Fortvortas Fire, UHL) un trešais vārtsargs Edgars Masaļskis (Liepājas metalurgs).

Daļu no šiem spēlētājiem Lindstrems bija redzējis decembra turnīrā Tallinā, bet visu bandu kopā, protams, bez NHL viņš ieraudzīja dažas dienas pirms olimpiskajām spēlēm, pārbaudes mačā pret Franciju. Jau vēlāk 2003. gada pasaules čempionātā Kurre nekautrējās žēloties: nu, ko gan varot ar šādiem otro līgu hokejistiem izdarīt..

Atgriešanos olimpiskajās spēlēs Latvija sāka smagnēji, bet tomēr ar divpunktu (tad vēl IIHF nedeva trīs punktus par uzvaru) panākumu pret Austriju - 4:2, bet Slovākija, nespēlējot pilnā sastāvā, vairākas vietas taupot NHL večiem, ar 0:3 zaudēja Vācijai.

2001. gada 11. septembrī teroristi Ņujorkā bija nopostījuši t.s. Dvīņu torņus, tāpēc drošības pārbaude visur bija ļoti stingra. No tās daļēji ciest dabūja arī Sandis Ozoliņš, kurš pēc spēles Bostonā (1:4) pa taisno lidoja uz Soltleiksitiju. Sandis: “Drošības dienesti mani ļoti rūpīgi pārbaudīja, bet viņiem tā nevarēja būt nekāda patīkamā nodarbe. Tikko kā pēc spēles biju novilcis formu, sametis to somā. Tā tantiņa, kas gumijas cimdos atvēra manu somu, gandrīz vai apkrita, no somas ārā nāca gandrīz vai ožamais spirts. Pacēla vienu kājsargu, bikses un tad palaida mani uz olimpiādi. Pirms sēšanās lidmašīnā vēl lika novilkt kurpes un izņemt bikšu siksnu.”

Baltiņš, kurš bija aizbraucis uz lidostu sagaidīt Ozoliņu, vēlāk sarunās viņu gan apbrīnoja, gan izteica nožēlu par NHL sporta stalli. Latvijas olimpiešiem medaļas Jūtas štatā nespīdēja un tas bija tikai loģiski, ka mūsu žurnālistu lielākā uzmanība tika Ozoliņam. Kurš pirms dažām nedēļām no Karolīnas Hurricanes bija aizmainīts uz Floridas Panthers. Pie Maika Kīnena. Tagad mēs varam pasmieties, ka latvietis Raitis Pilsētnieks Pekinā no darba atlaiž Kīnenu, bet pirms 16 gadiem pat daudziem sporta žurnālistiem viņš bija kā ikona. Tāpat kā tagad Bobs Hārtlijs.

Armands Puče

Turpinājumu lasi nākamajā lapā