Pirmā medaļa. Pat bez gaļas...

Sporta Avīze 12.februāris
 
Mārtiņš Rubenis / Romāns Kokšarovs, F64
Lai gan kamaniņu sportisti pirms 2006. gada olimpiādes nebija iesnieguši nekādu četrgades plānu, divpadsmit mēnešus pirms ziemas olimpiādes kamaniņu sporta izlases treneris Pēteris Cīmanis Latvijas Olimpiskajā vienībā uz baltas lapas atstāja vēstījumu – Turīnā būs medaļa! Tobrīd daudzos šāds apgalvojums raisīja ironiju, taču 2006. gada 12. februārī kamaniņu braucējs Mārtiņš Rubenis iebetonēja savu vārdu uz visiem laikiem, kļūstot par pirmo sportistu, kurš zem Latvijas karoga izcīnījis godalgu ziemas olimpiskajās spēlēs. Šajā dienā pirms 12 gadiem...

PIRMS SACENSĪBĀM

Turīnas olimpiskajām spēlēm uzbūvētā Čezānas trase jau no pirmajiem braucieniem raisīja bažas par sportistu drošību, un vasarā pirms olimpiādes tika nolemts pārveidot trases beigu daļu. Rubenis atzina, ka Čezānas trase, salīdzinot ar Nagano un Soltleiksitijas olimpisko spēļu renēm, ir visinteresantākā. Viena no retajām trasēm, kurā jākoncentrējas no starta līdz pat finišam, kas, iespējams, izskaidro biežos kritienus, secināja Mārtiņš. Rudenī viņam treniņu nedēļā Čezānā bija veicies labi, bet sezonas vidū Mārtiņš izlaida trīs Pasaules kausa posmus, to vietā aizvadot treniņus Siguldā. „Tas, cik labi esmu sagatavojies Turīnas spēlēm, lai paliek pie manis. Es nebaidos runāt atklāti, bet pašlaik man ir pārliecība, ka jārunā darbiem, nevis vārdiem. Viss bijis saplānots tā, lai pīķa formu sasniegtu februāra vidū,” nepilnu nedēļu pirms olimpiādes atklāšanas teica Rubenis.

Tomēr kamaniņu sporta virtuvē tobrīd netrūka nemazgātu trauku un taukainu lupatu. Izlase bija, bet komandas nebija. Precīzāk sakot, tā bija sadalījusies nometnēs. Anna Orlova, Aiva Aparjode, Aija Katkovska un Kaspars Dumpis vienā stūrī, Rubenis un Maija Tīruma citā kaktā, bet Guntis Rēķis pats par sevi. Viss notika pa bariņiem, viens otram neko nerādīja un ar padomiem nedalījās. Jau atverot ledusskapja durvis, bija jūtams, ka zupa ir saskābusi. Un, tad nav jābrīnās, ka Aiva un Maija viena otrai garām paiet kā tukšai vietai, trenere Vera Zozuļa sākotnēji atrodas 200 kilometru attālumā no Turīnas, bet Pēteris Cīmanis neķeras klāt atsevišķu sportistu tehnikai, tikai pietur kamanas startā, lai tās neaizslīdētu.

10. februāra vakarā Turīnas olimpiskajā stadionā hokeja izlases vārtsargs Artūrs Irbe ieved tobrīd visu laiku kuplāko Latvijas sportistu delegāciju olimpisko spēļu vēsturē. No 57 atlētiem atklāšanā nav to, kuriem tuvākajās dienās paredzētas sacensības, Rubeni ieskaitot. Viņš atklāšanas ceremoniju neskatās pat televīzijas tiešraidē. Nav laika, jo jāgatavojas sacensībām. Mārtiņš kamanas slīpē tik akurāti, it kā čubinātos ap S klases mersedesu. Itāliešu distanču slēpotāja Stefānija Belmondo iedegusi olimpisko lāpu, bet sportisti ciematā pārrodas labākajā gadījumā ap trijiem naktī. Rubenis tobrīd jau guļ un sapnī redz nevis kamanas, bet savu otru aizraušanos. Dīdžejs Betons vada diskotēku, taču viņam pašam tā diez ko nepatīk. Iespējams, pie vainas pilnmēness - milzu lukturis liek sportistam gultā ik pa brīdim pārsviesties uz otriem sāniem.

Pēdējos treniņos divreiz uzrādītais trešais rezultāts vieš optimismu. Arī tas, ka treniņos nav būts zemāk par devīto vietu. Pirms sacensībām gan izrādās, ka Mārtiņa svina josta īsti neatbilst prasībām, bet izmaiņas tajā var ietekmēt katru kustību braukšanā. Sākumā sportists ir neapmierināts, taču prasības visiem ir vienādas. Arī tad, ja Starptautiskās kamaniņu sporta federācijas (FIL) tehniskais delegāts ir tautietis Valdis Ķuzis. „Te jau nevar tā, ka vienam kaut ko pieprasa novērst, bet citiem ne. Ja vāciešiem aizrādīs, viņi noteikti skatīsies, lai arī pārējiem nebūtu novirzes no normas,” skaidro Ķuzis, piebilstot, ka trenerim gan par jostu vajadzējis zināt laikus un problēmu novērst.

Turpinājumu lasi nākamajā lapā