Ronaldinju debija: Brazīlija pret Latviju

Sporta Avīze 22.janvāris
 
No Jāņa Mežecka personīgā arhīva
1999. gada pavasarī Latvijas Futbola federācija (LFF) saņēma negaidītu faksu. Kāds vācietis ar roku uz lapas bija uzšņāpis, ka četrkārtējā Pasaules kausa ieguvēja Brazīlija aicina Latvijas futbola valstsvienību uz pārbaudes spēli Dienvidamerikā. Tas, kam sākotnēji bija tik grūti noticēt, pēc dažiem mēnešiem jau tika likts Latvijas futbola zelta fondā!

PIRMS SPĒLES

Sagaidot 1999. gadu, Latvijas futbolā valdīja Euro2000 kvalifikācijas cikla noskaņas, jo starts bija padevies varens - Oslo uzvarēti grupas favorīti norvēģi (3:1), bet mājās pieveikti arī gruzīni (1:0). Negaidītā atrašanās grupas līderos audzēja apetīti! Jā, to piezemēja zaudējums slovēņiem Mariborā (0:1), bet tad atkal uzmundrināja punkts mājās pret spēcīgo Grieķiju. (0:0). Bija pavasaris, un te pēkšņi LFF saņēma faksa vēstuli no nepazīstama vācu futbola aģenta Volfganga, kurš informēja, ka Brazīlijas izlase aicina uz pārbaudes spēli, un viss, kas vairs nepieciešams, esot mūsu piekrišana... LFF kabinetos faksa saturam neviens nespēja noticēt, jo tas bija kā saņemt uzaicinājumu lidot kosmosā. Taču viss bija pa īstam. Izrādījās, brazīlieši nespējuši sagremot faktu, ka pāris iepriekšējos gados divreiz pēc kārtas zaudējuši norvēģiem, bet te viņu pāridarītājus uz lāpstiņām noliek kaut kāda Latvija, kas FIFA rangā ierindojas 94. vietā. Ranga līdere tobrīd bija Brazīlija, bet Norvēģija ieņēma augsto 11. pozīciju. Un ne velti, jo norvēģi mājās nebija zaudējuši jau kopš 1991. gada, lai arī bija spēlēts pret dažādiem smagsvariem. Piemēram, Francijas, Nīderlandes, Spānijas un Anglijas izlasēm. Par spēles datumu brazīlieši izvēlējās 26. jūniju, lai mačs izlasei kalpotu kā pēdējā sagatavošanās pirms prestižā Copa Amerika turnīra mēneša beigās, kur bija jāaizstāv čempionu tituls.

Tikmēr Latvijā virmoja citas kaislības. Mača datums iekrita Latvijas čempionāta laikā, tāpēc ne visi bija sajūsmā, ka tiek koriģēts Virslīgas kalendārs. Paši skeptiskākie pat teica, ka nav vērts braukt un krist kaunā, jo mūsu komandu tik un tā saraus lupatu lēveros. Tomēr līdz tik glupam lēmumam kā atteikties Latvijas futbola gaiteņos nenonāca, un Līgo dienā izlase devās ceļā. Brazīlijas puse sedza mūsu komandas lidojuma un uzturēšanas izmaksas. Vissāpīgāk droši vien bija tiem spēlētājiem, kuriem dažādu iemeslu dēļ nācās palikt Eiropā.

Viens no tādiem bija izlases uzbrukuma līderis Marians Pahars, kurš gada pirmajā pusē sevi lieliski bija pieteicis jaunajā darba vietā Southampton klubā. Angļi palūdza, lai vasarā Marianam dod laiku atelpai. Tikmēr aizsargs Valērijs Ivanovs un pussargs Valentīns Lobaņovs bija aizņemti Krievijas čempionātā Jaroslavļas Shinnik sastāvā. Līdzīgi klājās diviem FK Ventspils spēlētājiem Viktoram Lukaševičam un Aleksandram Žižmanovam, jo klubs nopietni gatavojās Intertoto kausa izcīņas atbildes spēlei pret Norvēģijas Valerenga. Uz Brazīliju aizlidoja 18 futbolistu. Galīgais lēmums par lidotājiem tika pieņemts pēc treniņspēles pret Rīgas Skonto (6:1).

”Spēle ir svarīga Latvijas izlases prestižam,” tolaik presē citēts viens no valstsvienības treneriem Aleksandrs Starkovs. ”Domāju, brazīlieši jau tagad mūs respektēs, jo par Latvijas futbolistu uzvaru pār Grieķiju vēl šobaltdien dzirdamas atsauksmes Eiropā.” Jā, laiks nebija stāvējis uz vietas. Gaidot vēsturisko maču Kuritibā, Latvijas valstsvienība paguva aizvadīt vēl trīs spēles Eiropas čempionāta kvalifikācijas ciklā, un vienā no tām sarūpēja sensāciju - Atēnās ar 2:1 pieveica grieķus. Šajā mačā ar vārtiem debitēja uzbrucējs Māris Verpakovskis, un pats par sevi saprotams, ka Latvijas valstsvienības galvenais treneris gruzīns Revazs Dzodzuašvili jauno liepājnieku ņēma līdzi ceļā arī pāri Atlantijas okeānam. ”Skaidrs, ka spēle pret Brazīliju ir ļoti noderīga, un tas ir izcils notikums jebkura futbolista dzīvē,” sacīja Dzodzuašvili. ”Ceru, ka mūsu spēlētāji to sapratīs un izmantos savu iespēju.”

Tobrīd tikt uz Brazīliju sapņoja daudzi, taču vissāpīgāk, šķiet, šis sapnis beidzās LFF Tiesnešu komitejas vadītājam Miķelim Rubenim. Viņš sākotnēji bija delegācijas sastāvā, kurā bija nepilni 30 cilvēki, un arī vīza jau bija kabatā, bet te dienu pirms izlidošanas saņēma zvanu, ka lidmašīna tomēr maziņa, ka vietas tomēr nepietiek... ”Bija sajūta kā pirms ešafota,” Rubenis vēl ilgi pārdzīvojis, ja tā var teikt, sarkano kartīti. Tikmēr vieta lidmašīnā uz Brazīliju atradās vienam tā laika aktīvam politiķim un viņa dēlam.

Valstsvienība lidoja caur Frankfurti, kur pievienojās arī vācietis Volfgangs. Līdz reisam uz Sanpaulu bija sešas stundas, tāpēc komanda aizbrauca pastaigā uz pilsētas centru. Kad bija jādodas atpakaļ, bija pazudis galvenais treneris Dzodzuašvili. Meklējumi bija nesekmīgi un nācās steigt uz lidostu. Taču galapunktā Revazs jau bija priekšā. Esot atbraucis ar taksi...

Sākotnēji Brazīlija nebija diez ko viesmīlīga, jo biezās miglas dēļ lidmašīna divas stundas riņķoja virs Sanpaulu, nespējot nosēsties. Viss gan beidzās laimīgi, taču nākamais reiss uz Kuritibu jau bija nokavēts. ”Tik zemu miglu sen nebiju redzējis. Gandrīz cilvēka augumā,” LFF ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis atceras, ka tā nebija viegla nosēšanās. Galapunktā ieradušies piecas stundas pēc grafika.

Tas neizrādījās šķērslis Brazīlijas latviešiem, kas lidostā bija turpinājuši gaidīt. ”Skatos, čaļi iet uz izeju un pēkšņi nāk atpakaļ,” stāsta Mežeckis. ”Izrādās, puiši sakautrējās, jo mūs sagaidīja tautu meitas.” Vietējie vēlējās aprunāties, taču vairums futbolistu nebija uz to kāri, jo neprata latviešu valodu... Katrs futbolists saņēma sarkanbaltsarkanu ziedu pušķi, plīvoja Latvijas karogi. Latvijas goda konsuls Brazīlijā, kurš pēc profesijas bija zobārsts, nosmējis, ka tagad vairs nevienam nebūs jāstāsta, kas ir Latvija un kur tā atrodas.

Nonākuši Kuritibā, futbolisti bija pārsteigti par glauno autobusu ar lielajiem sēdekļiem. Lai neiekultos nepatikšanās, piemēram, netiktu aplaupīti, puišiem bija piekodināts apkārt pa pilsētu nestaigāt. ”Jo mazāk būsiet ārā, jo būs mazāk problēmu, mums teica vietēja apsardze,” atceras kādreizējais uzbrucējs Viktors Dobrecovs. ”Gandrīz vai bija jāiet, sadodoties rokās.”

No Jāņa Mežecka personīgā arhīva

Turpinājumu lasi nākamajā lapā