Tautas dejas NHL čempioniem

Sporta Avīze 9.janvāris
 

3.lapa no 4 lapām

PĒC SPĒLES

Kā NHL ierasts, pēc spēles žurnālisti varēja intervēt un fotografēt Canadiens ģērbtuvē, bet es nekad neesmu bijis šī lirikas paveida cienītājs, tāpēc paliku savā vietā. Skaidri atceros, ka kolēģis Armands Puče, kurš tad gan rakstīja, gan fotografēja avīzei Latvijas Jaunatne, fotografēja arī no... Canadiens rezervistu soliņa, kas tolaik vēl nebija ierasts.

Pēc spēles preses konferencē vairāk tika tirdīts Pets Bērnss: “Tā bija labākā komanda, ar ko mēs spēlējām, kopš atrodamies Eiropā. Mēs neizmantojām vairākas izdevības, pretinieks arī, bet rezultātam vajadzēja būt lielākam. Irbes izredzes spēlēt NHL? Ja var labi nospēlēt pret Savāru, tad ir ļoti labas izredzes.” Uz jautājumu, kuri hokejisti no Dinamo viņam patikuši vislabāk, Bērnss nosauca 8., 9. un 20. numuru - tātad Fanduļu, Beļavski un Vītoliņu. Pēc mača Haris bija nonācis Monreālas žurnālistu krustugunīs un kolēģu interese bija pašsaprotama - Vītoliņu taču 1988. gadā Canadiens bija draftējis.

Beidzot preses konferenci, preses centra vadītājs Mariss Andersons pateicās visiem, kas palīdzēja tapt šādiem svētkiem un izteica novēlējumu, lai nākamreiz abas vienības jau tiktos čempionu rangā. Un sekoja tiem laikiem raksturīga cita kolēģa piebilde: Un vienā līgā!” Vispārējā jautrība acīmredzot nozīmēja, ka nevienam pret to iebilžu nav. Bet Bērnsa atvadu vārdi bija šādi: “Gribu pateikties visiem rīdziniekiem, jo pēc Ļeņingradas šeit bija pavisam cita gaisotne. Biju priecīgs, iearugot šeit atšķirīgus cilvēkus, un arī komanda bija savādāka nekā Ļeņingradā. Un, ja vien tas bus iespējams, mēs ļoti priecātos atkal barukt uz Rīgu.”

Tāpat kā pirms gada ar Capitals, pēc spēles atkal bija abu komandu kopīgas vakariņas jeb bankets. Šoreiz t.s. Lielajā Rīgā. Darba pienākumu dēļ uz sākumu nepaspēju, bet, kad ierados, uzsaucu labākajam dinamietim Beļavskim pudeli šampanieša. Saša, kurš labi pārredz laukumu, tūdaļ uzsauca šampanieti arī mūsu galdiņam. Bija forši svētki, bet bez pļēgurošanas. Dinamo gaidīja spēles PSRS čempionātā, bet Canadiens jau pēc divām un četrām dienām spēles Maskavā - ar Dinamo (1:4) un ACSK (2:3 pagarinājumā). Canadiens spēles ēnā mazliet palika Minesotas sērija, kur teorētiski vajadzēja būt arī Helmutam Balderim, kuram bija līgums ar šo klubu vēl uz gadu, bet... North Stars jaunais ģenerālmenedžeris Bobijs Klārks 38 gadus vecajam latvietim vairs vietu North Stars vienībā neredzēja. Klubam turpinot maksāt līgto naudu.

Sekojošajā sezonā Monreāla spēlēja Stenlija kausa ceturtdaļfinālā, kur septītajā mačā atzina Bostonas spēku. Novēlējumu kļūt par čcmpioniem 1993. gadā ar Canadiens piepildīja Ruā, Savārs, Karbono, Žans Žaks Deņols, Ēriks Dežardēns, Donalds Difrēns un Maiks Kīns. Pārējie šīs spēles dalībnieki tad Monreālā jau vairs nespēlēja... Skarbs tas NHL hokejs. Pēc nepilniem sešiem gadiem pēc šīs spēles Ruā, Lefebrs, Maiks Kīns un Ozoliņš jau spēlēja vienā komandā, uzvarot Stenlija kausā ar Avalanche. Rišē un Toms Horske to izdarīja ar Devils (1995.), Brents Džilkrists ar Detroitu (1998.), Braians Skradlends ar Stars (1999.). Ruā par četrkārteju Stenlija kausa ieguvēju kļuva 2001. gadā, bet Kīns ir unikāls - Stenlijs ar Monreālu (1993.), Kolorādo (1996.) un Dalasu (1999.). Čehu aizsargs Petrs Svoboda, kurš pirms tam bija aizbēdzis uz NHL, otro reizi pēc 1986. gada titula Stenliju vairāk nedabūja, toties pirmajās olimpiskajās spēlēs, kad tajās spēlēja arī NHL profesionāļi, Nagano (1998.) guva finālspēles vienīgos vārtus pret Krieviju (1:0), kļūstot par olimpisko čempionu.

No šīs spēles mūsu puikām bez Ozoliņa spoža karjera NHL iznāca Irbem, tur uzspēlēja arī Grigorijs Panteļejevs, Aleksandrs Kerčs un Harijs Vītoliņš. Bet ne Monreālā. Spēlēt Canadiens liktenis bija lēmis Sergejam Žoltokam, kuram spēles dienā 1990. gadā nebija pat astoņpadsmit.

Arturs Irbe ar šodienas acīm: “Todien mēs baigi gribējām vinnēt. Pirms gada jau stulbi izlaidām Vašingtonu. Tagad varu pateikt, bet tad nevienam nebūtu atzinies - otrās trešdaļas sākumā kanādiešu uzbrucējs pa labo malu nāca iekšā zonā, izdomāju - paiešu pretī un kaut kur iemetiena aplī viņu sagaidīju... Es uz ceļgaliem, viņš man pārlidoja pāri un es dabūju pa galvu. Tobrīd jau pašam likās, ka esmu suprmens un viss man izdodas. Nesalūzu, bet ielausts biju. Mazliet peldēju. Ja es vēl būtu vienu ripu noķēris... Viss varēja būt. Bet spēle bija kolosāla. Capitals arī bija no NHL, bet Monreāla tomēr ir Monreāla.”

Ēvalds Garbovskis šoruden: “Tas mums bija vienreizējs pārdzīvojums - pirms gada Rīgā bija Capitals, bet Canadiens, protams, ir pavisam cits vārds hokeja pasaulē. Cīnījāmies cienīgi! Tā mums bija arī pašapliecināšanās spēle un iepēja augt savā pašapziņā un savas varēšanas apziņā. Tajā laikā mēs - Rīgas Dinamo - varējām spēlēt ar NHL kā līdzīgs ar līdzīgu, to pierādīja jau Vladimira Jurzinova spēļu sērija ar NHL. Ne jau robežas mūs šķīra hokeja laukumā, bet hokeja augstais līmenis šeit un NHL mūs vienoja.”

Armands Puče

Turpinājumu lasi nākamajā lapā