Tautas dejas NHL čempioniem

Sporta Avīze 9.janvāris
 

2.lapa no 4 lapām

SPĒLE

Kā tas civilizētā pasaulē pieņemts, pirms mača bija simboliskais ripas iemetiens. Gods to veikt tika uzticēts mūsu Hokeja federācijas prezidentam Anatolijam Raskolovam kopā ar... Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekššēdētāju Anatoliju Gorbunovu - tolaik augstāko 4. maija republikas amatpersonu.

Pirmā trešdaļa aizritēja kā jau daždien mērojoties apmēram vienas meistarības komandām - vairāk atgādinot izlūkošanu pirms kaujas. Pretiniekiem cenšoties uztaustīt sāncenšu vājās vietas. Kā tas pienākas, pirmie pamodās mājinieki, spēles 15. minūtē lielisku kombināciju izspēlējot mūsu pirmajai maiņai. No lieliskas Vjačeslava Fanduļa piespēles Ruā pārspēja Sergejs Boldaveško. Pēc trim minutēm, kad noraidīts Leonīds Beresņevs, monreāliešu spēcīgi mesto ripu Irbe gan atvaira, tomēr mūsu aizsargi šodienas Dinamo stilā nepamanīja Šonu Korsonu. Kopumā pirmā trešdaļa ritēja līdzvērtīgā cīņā, bet nākamajās divdesmit minūtēs viesi vienu reizi prata izmantot mūsējo kļūmi Irbes vārtu priekšā. Burzmā, protams, acīgākais bija kanādietis - Rass Kurtnols, un 1:2. Tikpat labi šo trešdaļu varētu nosaukt arī par neizmantoto izdevību trešdaļu - gandrīz simtprocentīgu izdevību neizmantoja Saša Kerčs, netrāpot ripu tukšos vārtos, izejot viens pret Canadiens vārtsargu, pats savās kājās sapinās Ilmārs Tomans. Taču izdevības pie Dinamo vārtiem bija arī kanādiešiem. Trešajā trešdaļā Dinamo aizsardzībā robu tomēr bija vairāk un NHL profesionāļi to izmantoja. Vispirms vārtus guva Stīvs Rišē, tad Denī Savārs, bet mums ar vārtu guvumu atzīmējās Oļegs Znaroks.

Tā kā spēle notika piektdienas vakarā un to translēja Latvijas TV, bet manai Rīgas Balsij pēc grafika pie VEF bija jābūt tikai pirmdien ap pusčetriem pēcpusdienā, loģiski, ka ar spēles atstāstu nenodarbojos, kā tas otrās vai pat trešās informācijas vilnim pienākas, sniedzot savu ieskatu vai kā šodien saku - savu prātuļojumu. Neliels ieskats tajā. Spēlē bija vērojami gan profesionāļu plusi, gan tā saucamo amatieru mīnusi. Ja profesionālim radīsies kaut minimālākā iespēja apdraudēt vārtus, viņš noteikti metīs pa vārtiem. Un, ja metiens būs no puslīdz izdevīgas pozīcijas - tad meklējiet ripu vārtos! Ja nu vienīgi pretī nestāv Tretjaks, Miškins vai Irbe. Turpretī amatieris, pat atrodoties vārtu priekšā, negaida ripu, un situācija tā arī netiek realizēta. Ja profesionālis gatavojas aizbēgt, tad to viņš arī izdarīs, kā Savārs šajā spēlē. Un pat ja amatierim izdevies veiksmīgs spēka paņēmiens, viņam jābūt gatavam to pašu saņemt arī atpakaļ - kā viesi to nodemonstrēja pret Kostju Grigorjevu. Ja profesionālis uzskata, ka taisnība viņa pusē, tad sitas līdz galam (situācija ar Katlapu un Sējēju). Un tas viss jau veselas trīs nedēļas pirms sezonas oficiālo spēļu sākšanās - jau asinīs.

Negribētos, lai ar visu šo tirādi jums rastos iespaids, ka viesi nu gan bija vīri, bet mūsējie galīgi pienapuikas. Nu nē! Īsti kanādiskā manierē kapājoties aiz vārtiem, ripu aiz vārtu līnijas aizstūma Znaroks, skaistu kombināciju izspēlēja Fanduļs un Boldaveško. Viens pret Beržeronu aizjoņoja Saša Beļavskis (manuprāt, labākais tajā piektdienas vakarā), kanādiešu žurnālisti jau piesauca bullīti, taču galvenais tiesnesis no mums draudzīgās lielvalsts piesprieda Lefebram tikai divas minūtes. Teikšu atklāti, no preses ložas pirmās rindas gan izskatījās pēc soda metiena, taču labakās pozīcijās sēdošei gandrīz vienprātūigi atzina, ka galvenais tiesnesis Nikolajs Morozovs rīkojies taisnīgi.

Armands Puče

Turpinājumu lasi nākamajā lapā