Tautas dejas NHL čempioniem

Sporta Avīze 9.janvāris
 
Armands Puče
To noteikti prastu novērtēt arī šodienas visu zinošais, prasīgais un dažbrīd izlutinātais sporta līdzjutējs – Stenlija kausa čempionu gredzeniem bagātākā komanda, pasaules hokeja ikona pilnā sastāvā – uz ledus Rīgā! Un nevajadzēja pat glaunu arēnu, pietika ar veco, labo Rīgas Sporta pili! Tas notika 1990. gada 14. septembra vakarā, kad Sergejs Boldaveško, iemetot ripu leģendārā Patrika Ruā sargātajos vārtos, izvirzīja Rīgas Dinamo vadībā pret pašu Monreālas Canadiens...

PIRMS SPĒLES

Atcerēties Atmodas laika gaisotni ir ļoti patīkami. 1990. gada rudenī noteikti šķita, ka brīvības pastalas mums būs daudz vieglākas. Vēl viens mirklis un - hopā! - būsim blakus Kanādai un visiem pārējiem. Tas bija 4. maija Latvijas laiks, kad formāli un faktiski vēl bijām PSRS, bet jutāmies pietiekami brīvi. Ja gadu iepriekš Vašingtonas Capitals vizīte tika uztverta kā tāljūras viesu neiespējamā misija, tad Canadiens jau gaidījām kā ciemiņus, kurus gribam... uzvarēt. Viļņā vēl pie televīzijas torņa tanki nebija sabraukuši cilvēkus un divkārtējais pasaules čempions, 1990. gada pasaules čempionāta labākais vārtsargs Arturs Irbe vēl nebija atteicies spēlēt PSRS izlasē. Gaisā virmoja brīvības vēji, ko hokeja laukumā laikam vispilnīgāk vēlāk savā spēlē rādīja tolaik tikai 18 gadus vecais Sandis Ozoliņš - Dinamo debitants, kurš laukumā gāja vienā aizsargu pārī ar Leonīdu Beresņevu.

Dinamo jeb kā tagad saka - oriģinālais Rīgas Dinamo tad vēl spēlēja PSRS čempionātā, Latvijā plauka kooperatīvu kustība, gan jau bija arī pirmie reketa ģenerālmēģinājumi. Sociālisms mūs vēl nebija pametis, kapitālisms vēl nebija atnācis, taču laba biļete uz 14. septembra maču maksāja... šķiet, pat 25 rubļus, kas vidējam skatītājam bija apmēram sestā, septītā daļa no mēnešalgas. Neraugoties uz to, biļetes bija deficīts. Tāpēc vismaz abu sporta skolu puikas no Latvijas bērza un Dinamo tika aicināti trenera pavadībā noskatīties vismaz Canadiens treniņu.

Tagad tā ir hokeja dzīves norma, ka komandas iesildās un vingro arī uz ledus. Canadiens pie mums bija pirmie, kas to darīja, ja neskaita Latvijas bērza trenera Ojāra Rodes trenētās puiku komandas. Par Rodi, protams, tad visi smējās, bet, zinot, ka kanādieši staipīsies, piekodināju to gadu Rīgas Balss fotogrāfam Elmāram Rudzītim, ka man no Canadiens rīta treniņa vajadzīga tieši tāda bilde. Kur laukuma centrā pieci kanādieši guļ uz ledus ar kājām gaisā... Labi, ka tas notika pašā treniņā sākumā (10:30), jo vakara avīzei Rīgas Balss bilde Preses nama fotocehā oficiāli bija jānodod līdz desmitiem, tātad pusstundu pirms treniņa sākuma. Jānofotografē uz filmiņas, tā jāattīsta, jāuztaisa bilde. Datoru tad pie mums vēl nebija, taču tas bija laiks, kad labas lietas labā ļoti daudz ko varēja sarunāt. Un bija mums avīzē bilde no treniņa ar Canadiens hokejistu kājām gaisā!

Canadiens Rīgas spēle bija viena no piecām Eiropas tūres spēlēm, principā - viena no pārbaudes spēlēm pirms NHL sezonas. Pirms Rīgas monreālieši vispirms Stokholmā sasita vietējo AIK - 7:1, bet 12. septembrī Ļeņingradā (Sanktpēterburgā) ar 5:3 apvienoto Ļeņingradas ASK un Jaroslavļas Torpedo blici. Tāpat kā pirms gada, kad PSRS pirms NHL sezonas pārbaudījās Vašingtonas Capitals un Kalgari Flames, arī Canadiens un Minesotas North Stars pretinieki bija tikai Maskavas/Piemaskavas, Ļeņingradas un Rīgas vienības - ACSK, Dinamo, Spartaks, Kriļja sovetov, Himik, ASK, mūsu Dinamo un Sokol. Uz austrumu provincēm - Gorkiju, Jaroslavļu vai Čeļabinsku kapitālistus nelaida, jo Gorkija tad vēl bija ārzemniekiem slēgtā pilsēta, bet Čeļabinskas un Jaroslavļas hallēs varēja ietilpt tik maz skatītāju kā NHL klubu treniņhallēs.

Noskatīties nākamo pretinieku spēli Ļeņingradā bija aizbraucis arī Ēvalds Grabovskis: “Varu secināt, ka šobrīd šī komanda ir mūsu spēkos. Tātad - varam cīnīties. Protams, viss atkarīgs tikai no mums pašiem. No tā, kā mēs pratīsim novērst savas tradicionālās kļūdas gan aizsardzībā, gan uzbrukumā, jo NHL profesionāļi ļoti labi prot izmantot pretinieku vājās vietas.”

Canadiens pirmspēles dienā - 13. septembrī Rīgā no Ļeņingradas ieradās ar gandrīz divu stundu kavēšanos. Tiem laikiem problēma elementāra - PSRS vienīgai lidsabiedrībai Aeroflot Ļeņingradā bija radušās problēmas gaisa kuģi salādēt komandas un pavadošā sastāva gandrīz sešas tonnas apjomīgo bagāžu. Kopā ar komandu Eiropas tūrē Stokholma - Ļeņingrada - Rīga - Maskava lidoja ne tikai visa viņu bagāža, ieskaitot dzeramo ūdeni, kas mums tad likās pilnīgs nonsens, bet arī visu pavadītāju bagāža, spēlētāju un treneru sievas un dreaudzenes, kā arī mums tolaik neizprotami liels žurnālistu (24) pulks, kurus pieskatīja... sieviete - Canadiens preses sekretāre Mišēla Lapuāna.

Skaidrs, ka aizkavēšanās Ļeņingradā darīja Canadiens nervozu un īgnu, jo komandas pirmsezonas bukletā viss bija saplānots pa minūtēm, bet te - badāc! - divu stundu nobīde. Viesi, sperot pirmos soļus uz Latvijas zemes, bija diezgan atturīgi, bet šo nelielo atturību ar savu sirsnību izkausēja zēni un meitenes no Tautas deju ansambļa Uguntiņa ar saviem ziediem, suvenīriem un neviltotajiem bērnu smaidiem. Nu jau ciemiņi meklēja fotoaparātus, lai bildētos ar smukajiem bērniņiem un 1990. gada 14. septembra avīzes Sports pirmo lapu joprojām rotā Canadiens galvenā trenera Peta Bērnsa un viņa sievas foto kopā ar mazajiem Uguntiņas dejotājiem. Ik pa brīdim jau lidostā atskanēja pa replikai, ka te nav Ļeņingrada.

Loģiski, ka pirms šādas superspēles ir preses konference, kur viesus pārstāvēja NHL izpilddirektors Fils Šors, Dinamo - komandas saimnieks jeb kā toreiz rakstīja - sporta biedrības Dinamo Latvijas republikāniskās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Alfons Gailītis, kā arī Canadiens atbildīgais pavadītājs turnejā PSRS - Roberts Čerenkovs, savulaik itin labs treneris. 1990. gada rudens ir ļoti īpatnējs laiks Latvijas un PSRS attiecībās - mēs it kā brīvi, visi procesi rit gana demokrātiski, bet... ar Maskavas atļauju. Čerenkovs: “Mēs jau šodien dodam republiku federācijām lielu rīcības brīvību. Arī šo sacensību pilnībā organizē Latvijas Hokeja federācija. To, ka NHL sarunas ar mums ved tikai caur PSRS Hokeja federāciju, apstiprinājusi arī IIHF. Pašreiz mūsu sarunas tiek virzītas uz divu jautājumu risināšanu. Vispirms - uz tiesiskajiem, lai mūsu spēlētāji, piemēram, Mogiļnijs un Fjodorovs, nemuktu un netiktu pieņemti NHL, kā arī uz savstarpējās sadarbības paplašināšanu.”

Mums tad aktuāls bija jautājums par Canadiens 1988. gada draftta 188. numuru Hariju Vītoliņu, jo likās, ka... Lai taču viņi ņem un Haris brauc līdzi. Latvijas Hokeja federācijas prezidents Anatolijs Raskolovs: “Mēs esam centušies organizēt sarunas pa taisno ar NHL, taču pagaidām bez panākumiem, jo arī aizokeāna viesi atzīst sadarbību tikai ar PSRS. Tātad sadarbība arī spēlētāju apmaiņā - tikai caur Maskavu un par to, ka viņi paraksta tikai izbraukšanas atļauju, mums jāatstāj centrā divdesmit procenti no līguma summas.”

Kanādiešu rīta treniņu no Dinamo soliņa uzmanīgi vēroja visa mūsu komanda, bet visas Sporta pils tribīnes pirmo reizi kādas komandas treniņā - pilnas, arī ar sporta skolu puikām. Kanādieši no treniņa promejot, mazajiem dāvāja košļenes un spēlētāju kartiņas. Godam pastrādājusi bija arī Latvijas puse, vēlākā LHF ģenerālsekretāra Harija Vītoliņa vadībā. Suvenīru skatītājiem bija ļoti daudz un tagad, piemēram, šai spēlei speciāli izgatavoto ripu ar gaili, kuram uz viena spārna Kanādas karogs uz otra - mūsu karmīnsarkanais, internetā tirgojot par 110 eiro...

Arī šoreiz bija gana krāšņa un tiem laikiem pietiekami informatīvi bagāta Marisa Andersona un Ērika Strausa sagatavotā superpēles programmiņa. Ar Dinamo spēlētāju pieteikumu un Canadiens spēlētāju iepriekšējās sezonas spēlētāju statistiku. Tagad, kad uzsitot divas reizes pa datoru taustiņiem, iespējams par NHL atrast informācijas gūzmu, liekas mazliet dīvaini, ka programmiņā vēstīts - Canadiens vārtus sargās kāds Patriks Rojs... Tas ir tas pats Patriks Ruā, kurš jau tad bija izcīnījis Stenlija kausu un divas sezonas atzīts par NHL labāko vārtsargu. Tagad mēs par daudz ko varam pasmaidīt, bet man nekas nebūtu pretī vēlreiz pārdzīvot 1990. gadu. Kazi, šodien Ēvalds Grabovskis un Arturs Irbe šo spēli uzvarētu!

Armands Puče

Turpinājumu lasi nākamajā lapā