Neloģiskais 2005. gada 13. februāris

- 14.marts
 
Roman Koksarov

Latvijas hokeja izlase uzvarējusi Krieviju, ASV, Zviedriju, Vāciju, Slovākiju, Šveici, bijuši spraigi mači ar kanādiešiem un somiem, tomēr pati trakākā spēle atjaunotās izlases 21 gada skrējumā bija ar baltkrieviem. 2005. gada 13. februāra vakarā vēl dzīvajā Rīgas Sporta pilī, piecas minūtes pirms mača beigām zaudējot ar 2:4, atlikušajā laikā mūsu puikas guva trīs vārtus, tādējādi izcīnot ceļazīmi uz savām otrajām olimpiskajām spēlēm.

PRIEKŠSPĒLE

Baltkrievi vienu reizi jau mums bija atņēmuši olimpiskos priekus. 1996. gada rudenī, kad mums uz ledus gāja teju vai Dream Team, vecajā mājīgajā Sporta pilī par Nagano spēļu ceļazīmi priecājās sābri, bet mūsu džeki pēc zaudējuma šaustīja sevi. Pazīmes liecināja, ka 2005. gada 13. februārī vēsture var atkārtoties. Atkal galvenais treneris Leonīds Beresņevs, atkal milzu cerības uz Sandi Ozoliņu...

Šajā NHL lokauta sezonā pēc Sergeja Žoltoka bērēm Ozo laiku pārsvarā pavadīja Latvijā. Ne jau trenējoties... Pulcējot izlasi kopā uz treniņu, Sandis ne vienmēr bija klāt, un Beresņeva asistentam Oļegam Znarokam pat radās doma: ja Sanča nevar nokāpt no korķa, lai atnāk uz treniņu, mazliet pagorās un tad jau viņa klāt nebūšanu varētu tautai skaidrot ar hokejistu biežāko slimību - cirkšņa sastiepumu... Artūrs Irbe tikmēr bija uztaisījis pirmo operāciju saviem ceļgaliem un ar lielu atbildības sajūtu iesaistījās treneru korpusā, kur Beresņevam palīdzēja Gagarina augstumus vēl nesasniegušie Oļegs Znaroks un Harijs Vītoliņš. Mums praktiski bija savākti visi labākie - izņemot savainotos Herbertu Vasiļjevu un Aigaru Ciprusu. Kā ierasts - izlases pamatmasa no dažāda līmeņa Eiropas klubiem: Naumovs (Vitjaz), Masaļskis (Pilzene), Tribuncovs (Salavat Julajev), Reķis (Augsburga), Ignatjevs (Linca), Bondarevs (Ņižņijnovgoroda, Krievija-2), Semjonovs un Panteļejevs (Ārboga, zviedru Allsvenskan), Ņiživijs (Bjorkloven, arī Allsvenskan), Tambijevs (Kūra, Šveice -2), Macijevskis (Odense, Dānija), Štāls un Bērziņš (ECHL), Ozols un Žabotinskis (Liepāja), bet septiņi kadri nāca no Rīgas 2000 - Skrastiņš, Sējējs, Laviņš, Sprukts, Ankipāns, Cipulis un Miķelis Rēdlihs.

Pirms turnīra pienācīgi bija pastrādājuši mūsu pelēkie kardināli un, kā vēsta jaunlaiku hokeja hronikas, Latvijas Hokeja federācijas viceprezidentam Helmutam Balderim bija izdevies pierunāt savu draugu, tolaik Pēterburgas SKA galveno treneri Borisu Mihailovu uz Baltkrievijas izlasi neatlaist viņu labāko vārtsargu Andreju Mezinu. Tagad pieminot šo lietu, Helmuts dziļdomīgi klusē. Tāpat nekur turnīra oficiālajās annālēs nav pieminēts, ka ar ļoti lielu šiku tika uzņemti visi turnīra tiesneši - labākā viesnīca Vecrīgā, ēdieni, dzērieni. Bez visām citam ekstrām soģiem it kā tikušas uzsauktas arī labākās Rīgas meitenes. Saprotams, ka LHF finanšu atskaitēs tādus sīkumus lieki meklēt... Latvija Turīnas spēļu kvalifikācijai bija gatavojusies ārkārtīgi nopietni, bet publiku tribīnēs iesildīja Gunāra Meijera hīts, ka Latvija, alus un mūsējie pasaulē labākie būs...

Bez Latvijas un Baltkrievijas par vienīgo ceļazīmi uz Turīnu cīnījās arī Slovēnija un Polija. Turnīram ritot, Baltkrievu bilance pret slovēņiem (7:2) un poļiem (3:2) bija par trim ripām labāka nekā mums - 2:1 un 3:1, kas nozīmēja, ka 13. februāra spēlē mums der tikai uzvara...

Turpinājumu lasi nākamajā lapā